Dzīvesstils

Izvairīties no cilvēku savstarpējas sadursmes valstī, kurā dzīvo 2,4 miljoni iedzīvotāju ar savām rūpēm un iekšējiem pārdzīvojumiem, kas ik mirkli laužas uz āru, nav iespējams. Katrs no mums ir saskāries ar neapmierinātu pārdevēju, autobusa vadītāju, kontrolieri, priekšnieku, māsu vai brāli, sievu vai vīru, kura negatīvās emocijas ir nākušas pār mums, kad vismazāk gaidītas. Kā ar to sadzīvot un būt gatavam uzbrukumam? Atbild trīs praktizējoši psihoterapeiti — Viesturs Rudzītis, Ilze Akmene un Benita Griškeviča.

Sargā robežas!

"Mēs nevaram pieprasīt pasaulei pieskaņoties sev, tāpēc mums ir jāpieskaņojas pasaulei," pārliecināts Viesturs Rudzītis. Vienmēr būs kāds, kas no rīta izkāpis no gultas ar kreiso kāju, tāpēc svarīgi ir, kā sevi pasargāt no emocionāliem uzbrukumiem. Pirmais sekmīgais solis ir striktu robežu novilkšana starp sevi un apkārtējiem.

Ilze Akmene norāda, ka šo robežu vieglāk novilkt, ja katrs sev atbild uz jautājumu, kas man citu cilvēku uzvedībā ir pieņemams un kas — ne. Turklāt šī robeža stingri jāievēro. Otrais solis — savu robežu sargāšana. Ja manu cietoksni var ieņemt, ļoti iespējams, nekur neder mana aizsardzības sistēma un jāveic uzlabojumi. "Cilvēku traumē gan pārmēru stiprs vai negaidīts spiediens robežām, gan nepietiekama šo robežu aizsardzība," skaidro V.Rudzītis.

B.Griškeviča norāda, ka būtisku lomu aizsardzībā spēlē neverbālais vēstījums (stāja, poza, mīmika, žesti), ko mēs par sevi dodam citiem, — vai paužam, ka nepakļaujamies agresijai, vai arī citi pret mūsu gribu saņem signālu, ka esam gatavi spēlēt spēli pēc viņa noteikumiem. "Diemžēl tā ir patiesība," saka B.Griškeviča, "visbiežāk mēs saņemam tieši tādu attieksmi, kādu pieļaujam." Tāpēc ir svarīgi agresoram savu attieksmi — pret mani tā nevar izturēties — paust līdz ar pirmajām apdraudējuma pazīmēm.

Dusmām būtu jāsignalizē, ka pārkāpta mūsu robeža un nepieciešams mobilizēt aizsardzību. Taču, kā skaidro B.Griškeviča, ja cilvēka iekšējās robežas ir neaizsargātas, agresors viņa personīgajā telpā var ieiet ļoti tālu un draudu signāli par iebrukumu vai nu netiek saņemti, vai tie saņemti novēloti. Tāpēc psihoterapeite aicina uzticēties savām dusmām un paļauties uz to raidītajiem signāliem. Turklāt konstruktīvas dusmas pretēji agresijai ļauj sekmīgi sazināties — veidot un uzturēt attiecības ar apkārtējiem: "Dusmu atzīšana, pavēstīšana par to citiem, paskaidrošana, kāpēc tās ir radušās, pretēji agresijai rada iespēju komunikācijai, kurā nav uzvarētāju un zaudētāju," — tā B.Griškeviča.

Meklē vainīgo

"Cilvēki paši nereti izvēlas upura lomu," apgalvo V.Rudzītis. To visbiežāk nosaka viņu nespēja sadziedēt savas dvēseles brūces — psihe nav tikusi galā ar iekšējiem pārdzīvojumiem, un par galveno dzinuli kļuvusi vēlme atrast kādu, kuru vainot par to, ka viņš jūtas slikti. Diemžēl šāda attieksme nespēs noregulēt attiecības ar apkārtējiem. Pēc psihoterapeita domām, cilvēks, kas izvēlējies upura lomu, bieži jauc objektīvo (ārpasaule, citi, attiecības) ar subjektīvo (iekšpasaule, es, manas jūtas) un izspēlē savu iekšējo drāmu, projicējot zaudējuma dēļ radušās dusmas uz kādu, kas tajā brīdī ir piemērots agresora lomai, pēc principa — ja es jūtos ievainots, kāds mani ir ievainojis, tātad viņš ir vainīgs. V.Rudzītis skaidro, lai nenonāktu šādā situācijā, jāsaprot, kas pēc zaudējuma noticis ar iekšējo pasauli, un jāatļauj sev just to, ko tu jūti, jāļaujas emocionālo procesu normālai attīstībai — tukšuma izjūtai, dusmām, bailēm, bēdām un skumjām —, savukārt sekmīgai zaudējumu radītās emocionālās brūces sadzīšanai jāievēro tas pats, kas fiziskās brūces dziedēšanai, — tā jāizmazgā, jāpārsien, un jāievēro zināms saudzējošais režīms.

Lai arī kā V.Rudzītis interpretētu agresora lomu upura dzīvē, B.Griškeviča uzsver, ka ar agresīvu uzvedību, tāpat kā ar nespēju sevi aizsargāt, nevar veidot līdzvērtīgas attiecības un tā nepalīdz saskarsmē ar citiem. Dusmu pārņemts cilvēks zaudē savaldīšanos, tātad būtībā arī kontroli pār sevi. "Tāpat kā vardarbības upuriem tiek sniegta palīdzība, tā nepieciešama arī agresoriem. Ja apkārtējie izturas pret viņu rīcību saprotoši, šie cilvēki neuzzina, ka agresīva uzvedība ir viņu problēma," skaidro psihoterapeite.

Neuzņemt agresijas servi

I.Akmene kā vienu no verbālas agresijas (vārdiskas aizskaršanas) risinājumiem piedāvā pārtraukt uzbrukumu, piemēram, paskaidrojot — ja jūs turpināsiet kliegt un/vai apvainot mani, es iešu projām/likšu nost klausuli/nesadarbošos ar jums. Ja tikšanās ar cilvēku, kurš uzbrucis, ir neizbēgamas, agresoram var pateikt — es atgriezīšos, kad būsiet nomierinājies, — tā neļaujot viņam izvērst savu agresiju un liekot saprast, ka viņš zaudējis savaldību un pārkāpis jūsu robežas.

B.Griškeviča kā labu metodi iesaka pārsteiguma momentu, piemēram, kā atbildi agresīvai uzvedībai uzsmaidīt un pateikt kaut ko uzmundrinošu vai uzdot jautājumu, kas apliecina, ka cilvēka īgņošanās ir pamanīta un ka sadarbības obligāts priekšnoteikums ir pieklājība. "Bieži vien agresīvs cilvēks nomierinās, ja redz, ka viņa agresija nav adresātu iznīcinājusi vai ievainojusi. Vēl jo labāk, ja viņam tiek parādīts kā spogulī — tu esi rīkojies nepieļaujami, agresīvi. Tas ir kā ar volejbola bumbu — nevajag uzņemt agresijas servi. Nepadarīt otra agresiju par savu problēmu, bet atstāt viņa pausto agresiju bez atbildes un dot ziņu, ka spēle no spēka pozīcijām nenotiks."