Izklaide. Mākslas

Lai nokļūtu līdz Hamorojai, mazai Norvēģijas kalnu vietiņai, kurā dzīvoja un rakstīja Knuts Hamsuns, ceļā paiet diena. Divas lidmašīnas un autobuss, kas lēni velkas augšup pa līkumotajiem ceļiem. Satricinoša kalnu varenība. Ceļš liekas neciešami garš.

Man blakus sēž Justīne, viņa ir astoņpadsmitgadīga Rīgas meitene, no kuras tā saucamo jauno literātu snobiskais tukšums varētu pamācīties rakstnieka dzīves garšu. Justīnes garstāstā Slaisti, kas rakstīts kā parafrāze par Knuta Hamsuna Pānu, nu vienreiz var aci pret aci satikties ar Rīgas "zelta jaunatnes" dzīvi. "Es ienīstu dabu, man riebjas lauki," savu stāstu sāk galvenais varonis. Viņš ir nelaimīgi iemīlējies, viņš piedrāž dzīvi un ir priecīgs, ka nomiris vectētiņš, kas dzīvoja laukos. Ir skaidrs, ka rakstnieka talants un valoda neveidojas portālos un blogos, bet nāk no dzīves.

Justīne snauduļo, viņai liekas, ka ceļojums, kas ir Norvēģijas vēstniecības balva par stāstu, ved viņu uz pasaules galu. Aizmugurē ar savu grupu sēž izcilā sāmu dziedātāja Mari Boine. Ne Justīne zina, kas ir viņa, ne viņa — kas esam mēs. Mūs neviens nesagaida. Pavadīt līdz naktsmītnei piesakās simpātisks vīrietis labākajos gados. Palīdz stiept Justīnes čemodānu. Ne mēs zinām viņu, ne viņš mūs.

Hamorojā pasaules gals nav tālu. Nekurienē, kalnu vidū iecelta modernās arhitektūras pērle — Hamsuna centrs gaida savu atklāšanu. Būs Norvēģijas princese Mete Mārita, dziedās Mari Boine, būs cilvēku tūkstoši, kas jau tagad ieņēmuši visu ciemu. Tas ir gadsimta notikums, gaidīts un pretrunīgs, tikpat kā mūsu bibliotēkas stikla kalns. Lūk, tāda tā izskatās, nacionālā pašapziņa — godāt savu izcilo rakstnieku, celt viņam centru, neraugoties uz viņa politiski tumšo pagātni. Jo to aizēno Bads, Pāns, Mistērijas un Zemes svētība.

Justīnes lasījums notiek mazā mākslas galerijā. To atklāj vīrietis, kas palīdzēja stiept čemodānu un izrādās esam Hamorojas mērs, izbijis mācītājs. Viņš kopā ar publiku ir sajūsmā par Slaistiem, ko norvēģu tulkojumā dzīvi lasa Silvija no Trumses. Tas ir Justīnes pirmais lasījums, citā valodā, bet viņa neslēpj prieku, jo ir sajutusi, ka viņas stāsts nav valodas ierobežots.

Justīne, tāpat kā Hamsuns, vairākkārt aizgājusi no skolas. Lai būtu tuvāk īstajai lietai. Tagad viņa plāno atgriezties. Un arī daba viņai vairs neliekas tik tāla un nesaprotama. Viss it kā pats no sevis pienācis tuvāk.

Vakarā Hamorojas baznīcā Mari Boine un šamaņu kultūras pētniece izdzied un vecos baznīcu grāmatu tekstos lasa sāmu tautas stāstu. Viss ir īsts un ir par vienu. Par uzticību un neuzdošanu. Par valodu un radīšanu.

Agrā rītā uz lidostu Būdē mēs dosimies ar pasažieru laivu no Skutvīkas. Polārā rīta gaisma no kalniem pārslīd līci, kurā piestās laiva. Cilvēki pamazām sarodas. Parādās vīrs, kurš stiepj mūzikas instrumentus, aiz viņa Mari Boine, kura, neraugoties uz pasaules slavu, ceļo kā vienkāršs vagabunds. Uz soliņa laivu piestātnē viņa apsēžas uzpīpēt blakus Justīnei. Viņas iepazīstas. Tieši tā tas notiek. Sekojot dzīvei, it kā no nejaušībām, kas aizved pie Hamsuna, dabas un valodas.