Sabiedrība

Igauņu saldējuma ražotāji ņēmuši ļaunā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa atzinības vārdus latviešu saldējumam. Izrādās, šis mājas saldējums top Skrīveros.

Neesmu saldumu cienītāja, tāpēc ciemošanās Skrīveros man paliks atmiņā. Tik daudz saldējuma vienā reizē nekad nav nācies izgaršot! Taču Lelde Sotniece visiem maniem "nē!" pretī liek dzelžainu argumentu — kā tad jūs rakstīsiet, ja pati nebūsiet baudījusi maigo karameļu, samtaino šokolādes, daiļo brūkleņu, klasisko rozīņu, valdzinošo zemeņu, neaizmirstamo griljāžas (grauzdētas auzu pārslas), maģisko Karību ruma, spēcinošo medus, veldzējošo alus, aizraujošo ābolu, saulaino smiltsērkšķu saldējumu un sezonas naglu — rabarberu sorbetu!

Leldes mamma Dzidra neslēpj lepnumu: "Meita mums ir māksliniece, viņa katram saldējumam izdomā īpašu nosaukumu."

Kad meita absolvēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, Voldemārs un Dzidra Sotnieki ne bez tālejoša nodoma uzdāvināja viņai kafejnīcu Skrīveru centrā. Tur tapa bulciņas, ābolmaizes, smalkmaizītes. Leldei patika ar to visu nodarboties. Taču jaunā pārtikas tehnoloģe vēlējās izmēģināt spēkus citā jomā. Tēva daudzkārt stāstīto atmiņu iespaidā par bērnībā baudīto rozīņu saldējumu Lelde sāka rakt šajā virzienā un veidot mājas saldējuma ražotni.

Viņas iecerēm ir reāls pamats. Vecāku saimniecībā Ziedlauki divdesmit hektāros sastādīts vairāk nekā desmit tūkstošu augļu koku — ābeles, plūmes, ķirši, bumbieres. Tieši tāpēc saldējuma receptes ir sezonai atbilstošas. Augļi sezonas laikā kā filmā iziet cauri Leldes ražotnei — teju, teju sāks novākt zemenes, tām sekos ķirši, avenes, jāņogas, upenes, āboli, bumbieri. No malas tiek gādāti tikai smiltsērkšķi, brūklenes un dzērvenes. Ziemā augļus ņems no saldētavas.

Sākot saldējuma ražošanu, diplomētā pārtikas tehnoloģe paņēma kredītu un iegādājās saldējamo mašīnu — frīzeru, kas mūsu sarunas laikā klusi dūc nelielajā uzņēmuma virtuvē. Lelde skaidro, ka saldējuma gatavošana nav sarežģīta, taču tas ir smags roku darbs: "Saldējuma galvenās izejvielas ir piens, olas, cukurs un kartupeļu ciete. Vispirms sajauc pienu, olas un cukuru, un šo masu, nemitīgi maisot, uzvāra līdz simt grādiem. Es zinu, ka tagad esmu piešāvusies un maisu daudz labāk nekā pirms gada. Saldējums ir jutīgs arī pret pavāra enerģiju. Bez laba noskaņojuma un gaišām domām pie vārīšanas labāk neķerties klāt."

Pēc tam uzvārīto un atdzesēto masu lej frīzerā, kur tā tiek "iebiezināta ar aukstumu". Tas nozīmē, ka masa tiek putota un saldēta vienlaikus. Lelde smej: "Ja to darītu cilvēks, viņam būtu jāiekāpj ledusskapī un masa visu laiku jāmaisa." Saldējamā mašīna stundas laikā saražo divdesmit kilogramu produkcijas.

Kad esmu nogaršojusi jau vismaz septiņus saldējuma veidus, vairs neuzdodu jautājumu — ar ko Rozīnes ražojums ir pārāks par veikalos pirkto? Tagad zinu — mājas saldējums ir veldzējošs piedzīvojums, rotaļa ar svaigu, dabisku un neatkārtojamu garšu un smaržu.

Lelde saldējuma burvību skaidro no pārtikas tehnoloģes viedokļa: "Mūsu darba jēga ir tiekšanās pēc nesamocītiem un dabiskiem produktiem, tāpēc neizmantojam piena pulveri, siera sūkalas un augu taukus. Saldējumam netiek pievienoti stabilizētāji, uzlabotāji un citas ar E burtu un skaitļiem apzīmētās piedevas. Es augstskolā iemācījos, ko katra viela dod konkrētam izstrādājumam. Lai saldējums būtu dzīvs, tam vajag likt klāt pienu un olas! Diemžēl šādi gatavoto saldējumu var uzglabāt ne ilgāk par mēnesi, bet rūpnieciski ražotā saldā produkcija noliktavās var uzglabāties veselu gadu. Tāpēc necenšamies palielināt ražošanu, kaut teorētiski Rozīne nedēļā varētu ražot pat pustonnu saldējuma."

CIK SUNIM BLUSU?

Kā rodas jauna saldējuma šķirne? Lelde smej: "Pati kaut ko izdomāju, redzu, dzirdu, cilvēki pasviež idejas, viss ir procesā. Saldējuma receptes meklētas gan 1885.gada pavārgrāmatās, gan internetā. Pirmo uztaisījām vaniļas saldējumu. Man ideju ir kā sunim blusu. Piemēram, ļoti bieži pircēji taujāja, kāpēc mums neesot olu liķiera saldējuma. Reiz Berga bazāra Zaļajā tirdziņā, kur savu saldējumu pārdodam divas reizes mēnesī, blakus kāds zemnieks tirgoja strausu gaļu un olas. Viņš piedāvāja mums strausu olu liķieri. Es sabalansēju izejvielas, izgudroju recepti, un pirms trim nedēļām uztaisījām jauno saldējumu. Pagaidām tas ir eksperiments. Pirmizrāde vēl priekšā."

Ja es vēlētos pārsteigt savus viesus, vai varu Rozīnē pasūtīt kādu īpašu saldējumu? Izrādās, tieši pasūtījuma darbi Leldei sagādā vislielāko radošā darba prieku: "Restorānu Tex-Mex tīkla īpašnieks Havjers Garsija mums pasūtīja mango saldējumu ar sarkanajiem pipariem. Uztaisījām, un tagad tas ir arī mūsu sortimentā! Saldējumu var taisīt no jebkā, var vārīt saldu, skābu un sāļu. Jā, arī sāļu, to pasniedz pie gaļas ēdieniem. Notiek arī neparedzētas lietas. Lai piesaistītu vīriešus, nolēmām uztaisīt alus saldējumu. Izmēģinājām vairākas alus šķirnes, palikām pie Bauskas tumšā. Taču, vai varat iedomāties, šo saldējumu visvairāk iecienījušas sievietes un bērni!"

Lelde mani iztaujā — kura saldējuma šķirne garšojusi vislabāk? Ilgi domāju, tad saku, ka tā ar ruma pārlējumu. Lelde smej: "Redz, ko nozīmē īsta manta! Maģiskajā Karību ruma saldējumā ir melnās plūmes, vīģes, rozīnes un pavisam nedaudz īsta ruma, nevis ruma esence, un tas saldējumam dod neaizmirstamu garšu un smaržu!"

Arī es jautāju Leldei — kurš ir viņas iemīļotākais saldējums? Jaunā sieviete, acīm spridzot, atbild: "Esmu liela saldummīle. Vienu veidu nemaz nevaru nosaukt. Tagad garšo rabarberu sorbets (sorbets ir augļu saldējums bez piena, tajā augļi sajaukti ar sīrupu un cieti), pēc tam visi, ko sezonas laikā taisīsim, — zemeņu, aveņu, plūmju saldējums. Starp citu, atsvaidzinošos sorbetus labprāt pērk cilvēki, kuriem ir alerģija pret piena produktiem."

Bilstu, ka Rozīnes produkciju neesmu redzējusi veikalu plauktos. Lelde skaidro: "Mēs esam reģistrēti kā jaukta tipa veikals — kafejnīca, tāpēc saldējumu drīkstam pārdot tikai paši. Sākumā to pārdevām no treilera pie Klidziņas un gadatirgos. Iznāk, ka strādājam pēc kalendāra — savu produkciju realizējam pilsētu svētkos, dažādās tautas sanākšanās."

Vai ir gandarījums par paveikto? Lelde atbild: "Reklāmā neesam ielikuši ne santīma, bet jau ir daudz Rozīnes produkcijas cienītāju. Pirms nedēļas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā notika tradicionālais tautas mākslas meistaru tirgus. Pircēji visvairāk pieprasīja rabarberu sorbetu, alus saldējumu, bet tradicionāli nemazinās arī izsenis iecienītā rozīņu un šokolādes saldējuma piekritēju skaits. Treilera vitrīnā izlikām trīspadsmit saldējuma veidu. Varētu vairāk, bet vitrīna par īsu."

Katru porciju Lelde pasniedza turpat uz vietas ceptās vafeļu tūtiņās, apkārt virmoja vafeļu smarža, pircēju netrūka, kaut aukstums bērniem sārtināja degunu un viena Rozīnes saldējuma porcija maksāja ap latu, bet rūpnieciskā saldējuma ražotāja lielfirma Ingman savu saldējumu apmeklētājiem dāvāja par velti.

Lelde lepojas: "Pagājušajā gadā Siguldas svētkos pēc mūsu saldējuma cilvēki stāvēja rindā četrdesmit minūtes! Vai tas nav lielākais gandarījums? Gadījies arī, ka saldējums lielā pieprasījuma dēļ beidzas. Tā tas bija 2008.gadā Cēsu un Kuldīgas svētkos. Cilvēki paliek tukšā, un tad ir abpusēji skumji."

Atvadoties vaicāju, ko Rozīne domā par jokaino "starptautisko skandālu" starp Latviju un Igauniju, ko izraisījis kaimiņvalsts prezidents Tomass Hendriks Ilvess? Kad Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers viesojās Igaunijā, līdzi bija uzaicināti arī mājas saldējuma ražotāji. Ilvess saldējumu nogaršojis un pirms pāris nedēļām publiski izteicies, ka "latviešu saldējums ir garšīgāks nekā igauņu saldējums".

Igaunijas lielākie saldējuma ražotāji apvainojās un nosūtīja prezidentam nobaudīšanai iespaidīgu skaitu produkcijas paraugu. Uzņēmuma Premia Tallinna Kulmhoone valdes priekšsēdētājs Kuldars Leiss vēl piebilda, ka valsts līdera negatīvie izteikumi par pašmāju preci esot diezgan negaidīti, ņemot vērā, ka saldējuma ražotāji rada darbvietas un maksā valstij nodokļus.

Leldes acīs par šo slavinošo jezgu ir neviltots prieks: "Mums tas ir liels gods un liela atzinība. Turklāt konflikti nemēdz būt saldi.