Sabiedrība

Kādu iespaidu ļeņinisma periods ir atstājis mūsu politiskajā kultūrā, un cik ilgi Latvija vēl varēs pastāvēt kā ļeņinisma rēgu vajāta demokrātija

Var saprast Latvijas Republikas 90.gadskārtas svētku organizatorus, kuri gaidāmo svētku norisi ir centušies turēt iespējami brīvu no politikas un vairāk uzmanības veltīt skrējieniem, fotoizstādēm un dejām. Nopietnas svinības patiesi nevajadzētu padarīt par platformu kampaņošanai un strīdiem. Taču tam varētu būt arī kādi dziļāki iemesli, proti, vairīšanās uzdot sev jautājumu: ko tie četri vīri, kuri 1918.gada 17.novembra vakarā Barona un Elizabetes ielu stūra namā izšķīrās par valsts dibināšanu, būtu teikuši par Latvijas šodienas demokrātiju? Tādēļ gaidāmās jubilejas kontekstā ir vērts uzrunāt kādu problēmu, kura savulaik nodarbināja gan tēvus dibinātājus, gan turpina nodarbināt mūs — proti, jautājumu par politisko partiju lomu sabiedrībā.

Daudzviet dominējošā pozitīvistiskā pieeja bez ilgām pārdomām pieņem, ka partijas Latvijā ir salīdzināmas ar partijām, piemēram, Vācijā, Francijā vai ASV tikai tādēļ, ka abos gadījumos tās saucas par partijām. Tas, ka tās darbojas atšķirīgā kultūras vidē un pilda atšķirīgas funkcijas, tiek uzskatīts par nebūtisku niansi. Es turpretī apgalvoju, ka Latvijas partiju dzīves izpratnei vislabāk noder nevis Džovanni Sartori Partijas un partiju sistēmas, bet gan Vladimira Iļjiča Uļjanova — Ļeņina darbs Ko darīt?. Šo tēzi es negrasos pamatot ar triviālo faktu, ka ievērojama daļa mūsu politiskās elites šo darbu noteikti ir apguvusi obligātajos zinkoma un partijas vēstures kursos studiju laikā. Iespējams, ka daudziem tas tā arī ir palicis pēdējais darbs politikas teorijā, kurš jebkad turēts rokās. Tomēr lietas būtība ir meklējama dziļāk — Ļeņins diemžēl tiešām ir izrādījies "mūžam dzīvs" postkomunistiskajā Latvijā. Lieta tā, ka ļeņiniskā izpratne par politiskas partijas uzdevumiem un vēlamo darbības veidu ir veiksmīgi adaptējusies mūsu postkomunistiskās demokrātijas apstākļos. Ļeņinisms kā politiska mentalitāte pavisam droši var iztikt bez marksisma—ļeņinisma dogmatikas un rituāliem. Par politisko kultūru liecina nevis portreti pie kabinetu sienām, bet gan veids, kā cilvēki redz valsts un sabiedrības attiecības, savas politiskās organizācijas un līdzdalību. Šis veids nav izmaināms dažu gadu gaitā; tādēļ arī cilvēki bieži ir nolemti neapzināti atkārtot agrāk "ierastos", "normālos" un "efektīvos" politiskās uzvedības modeļus. Latvijai piecdesmit gadus vardarbīgi uzspiestais politiskais režīms turpina reproducēt sevi bezapzinātā līmenī, kaut arī apziņu aizpilda jauns, demokrātisks un eiropeisks saturs.

Latvijas politisko partiju sistēma pašlaik pārdzīvo krīzi. Jau tā vienmēr zemā iedzīvotāju uzticēšanās tām pakāpeniski tuvojas nullei. Partijas ir sīkas, elitāras un iekšēji nedemokrātiskas; tās instinktīvi baidās no kritikas un atklātības. To darbība ir atkarīga no ekonomiskās ietekmes konvertēšanas politiskajā varā ar lieljaudas manipulācijas mašinērijas palīdzību — kas gan paliktu pāri no mūsu partijām bez politiskās reklāmas? Tās nav tikai tehniskas problēmas institūciju reformētājiem — lai cik arī vajadzīga liktos partiju finansēšana no budžeta, aģitācijas ierobežojumi vai pat vēlēšanu sistēmas maiņa. Tas vienlaikus ir jautājums par politiskās kultūras demokrātismu: cik daudz Ļeņina mēs gribam un varam nest sev līdzi XXI gadsimtā?

Profesionālie revolucionāri

Tas Ļeņins, kurš 1902.gadā Cīrihē saraksta pamfletu Ko darīt?, vēl nav kļuvis nedz par vēlāko revolucionāro despotu, nedz arī par vispāratzītu autoritāti sociāldemokrātu vidū. Kā politiska marginālija viņš tobrīd aktīvi rosījās tajos krievu emigrācijas sociālistu pulciņos, kuru kašķīgums un nesaticība vienam ar otru bieži pārsniedza naidu pret kopīgo ienaidnieku — starptautisko buržuāziju. Arī Ko darīt? sarakstīšanas galvenais nolūks bija cīņa pret t.s. ekonomismu, pārliecību, ka brīvas un taisnīgas sabiedrības iedibināšana līdz ar ekonomisko attīstību notiks pati no sevis. Ļeņins asi vēršas pret šo priekšstatu, norādīdams, ka šāda uzticēšanās "stihiskai" attīstībai drīzāk kavēs, nevis veicinās sociālo progresu.

Ar to tad arī Ļeņins nonāk pie savu galveno tēžu formulēšanas par politiskas partijas uzdevumiem, kuram ir lemts kalpot par paraugu Krievijas sociāldemokrātu (boļševiku), vēlāk — komunistiskajām partijām daudzās pasaules valstīs. Vispirms, ir naivi iedomāties, ka strādnieki paši no sevis spēs pacelties līdz revolucionārai darbībai. Būdami neapzinīgi, viņi labākajā gadījumā mēģinās aizstāvēt savas intereses ar darbību arodbiedrībās un tamlīdzīgām blēņām. Īsteni revolucionāra sabiedrības pārkārtošana viņiem nav nedz pa spēkam, nedz pa sajēgai. Tādēļ ir nepieciešams neliela, konsolidēta grupa, jauna tipa partija, kura spēs aizstāvēt strādnieku "patiesās" intereses un īstenot vispasaules sociālistisko revolūciju. Tas, ka reālie strādnieki varbūt vēlas kaut ko citu, nav šķērslis jaunās partijas darbībai — tā nepieciešami iemieso vēstures progresīvākos spēkus, cilvēces avangardu un visa labā uzvaru. Tās uzdevums ir iestāstīt un iedauzīt neapzinīgajam proletariātam, ko tam patiesībā vajadzētu gribēt; proletariāta faktiskās vēlmes un apsvērumi ir vienīgi traucēklis vēstures virzībā pretim komunismam.

Šāda partija, uz kuras veidošanu Ļeņins enerģiski aicina, protams, nevar līdzināties "buržuāzisko demokrātu" partijām. Tajās pārāk daudz diskutē, un to struktūra ir pārlieku izplūdusi. Revolucionārs, kuram visa patiesība ir skaidra jau iepriekš, nedrīkst mērkaķoties ar kaut kādu iekšējo demokrātiju, vēlēšanām un viedokļu sadursmēm. Tādēļ jaunā tipa partija nebūs nekāds liberāls diskusiju klubs, bet gan hierarhiski organizēta profesionālu revolucionāru organizācija. Tās pamatā būs nevis gara spriedelēšana un prātošana, bet gan stingra pārliecība un disciplīna. Partija tieksies pēc sabiedrības gaišāko sapņu piepildīšanas, neprasot pēc padoma pašai sabiedrībai. Gluži pretēji, profesionālo revolucionāru cildenās misijas veiksme ir atkarīga no tā, cik pārliecināti viņi spēs sekot vēstures nenovēršamajai loģikai par spīti "neapzinīgās" sabiedrības pretestībai. Katrs, kurš apšaubīs partijas viedokli, ir vai nu stulbenis, vai nelietīgs "kvaukšķis", kurš vēršas pret visu to cēlo, cilvēcīgo un skaisto, ko partija iemieso.

Izredzētā nomenklatūra

Šādai izpratnei par politisko partiju ļeņiniskie režīmi sekoja arī pēc komunistu nākšanas pie varas. Komunistiskās partijas no Ļeņina uz visiem laikiem bija pārņēmušas nepatiku pret atklātām diskusijām, mīlestību uz slēgtu hierarhiju un savu "vadošo lomu" sabiedrībā. Augstprātīga vienaldzība pret faktisko sabiedrības viedokli, ticība partijas "avangarda" misijai un permanenta pretenzija uz nedalītu varu bija jebkura komunistiskā režīma pamats. Masas pašas ir neapzinīgas; tām nekas ļauns nenotiks, ja politiķi ar tām manipulēs. Partijai kā kaujas organizācijai ir jāuzņemas nepateicīgais uzdevums iedabūt sabiedrību tai paredzētajā vietā — ja nepieciešams, ar spaidiem un atklātiem meliem. Par to tad arī partija iegūst tiesības nerēķināties nedz ar cilvēku vajadzībām, nedz racionāliem argumentiem — tā nepieciešami stāv pāri jebkuriem nenobriedušu ļautiņu spriedelējumiem.

"Partijas vadošā loma" bija komunistisko valstu raison d"?tre. Der atcerēties, ka opozīcijas apspiešanu Ungārijā 1956.gadā, Čehoslovākijā 1968.gadā un Polijā 1980./1981.gadā nebūt neizraisīja vēlme atteikties no sociālisma kā tāda. Tas, ko opozīcija patiešām apšaubīja, bija kompartijas gandrīz vai Dieva dotās tiesības uz neierobežotas varas monopolu. Pati doma, ka vajadzētu rēķināties ar kāda cita viedokli, nomenklatūrā radīja šausmas un sašutumu: kā gan var sacelties pret kādu, kam valdīt lēmusi pati vēsturiskā nepieciešamība? Kādēļ mums kā "proletariāta avangardam" būtu jārēķinās ar to, ko domā kaut kādi neapzinīgi indivīdi? — jo vairāk tādēļ, ka šos indivīdus droši vien ir "samācījušas" kaut kādas buržuju radiostacijas — paši taču viņi līdz šādai ķecerībai nebūtu varējuši aizdomāties.

Ļeņiniskie priekšstati par valsts vēlamo iekārtojumu pauž nepatiku pret jebko, kas traucē koncentrēt varu pašpasludinātās elites rokās. Tādas lietas, kā varu dalīšana un tiesiska valsts ir nelietīgās liberālās buržuāzijas izgudrojumi, gar kuriem īstam revolucionāram nav nekādas daļas. Pašvaldību, likumdevēja, izpildvaras un tiesu varas sadziedāšanās vienā kopīgā nomenklatūras līnijā ļeņiniešiem ir politiskās iekārtas ideāls. No šās ticības centralizācijai izriet arī nomenklatūras iemīļotākā kadru politikas metode, proti, kooptācija. Dažādi konkursi, procedūras un balsojumi kalpo tikai kā dūmu aizsegs, lai apslēptu faktu, ka faktiski tikai pati elite izlemj, kurš tai turpmāk piederēs. Spēja nedomājot pacelt roku atbilstoši mūžam svārstīgajai partijas "ģenerālajai līnijai" šeit netiek uzlūkota kā trūkums vai aprobežotības pazīme. Gluži pretēji, tieši tā apliecina revolucionāra briedumu un situācijas izpratni. Par šādu elastību partijas vidusmēra aparatčikam nav jākautrējas tikt atalgotam ar dažnedažādām privilēģijām — un kuram gan citam lai tās pienāktos, ja ne viņam?

Šādai, ļeņiniskai, partijai neapšaubāmi piemīt daudzas priekšrocības iepretim savām liberāli demokrātiskajām līdziniecēm. Tās rīkojas efektīvi, jo "vecāko biedru" politbirojā izlemtais tiek pieņemts bez liekām debatēm. To biedri caurmērā ir lojāli, jo piederība nomenklatūrai vienmēr ir ērta un omulīga. Tai nav jārēķinās ar ideoloģiskiem ierobežojumiem, jo ideoloģiju vienmēr var netraucēti "pievilkt" pie konkrētajām vajadzībām. Tomēr tai piemīt arī viens trūkums — principiāla nereformējamība. Pēckara Austrumeiropas pieredze rāda, ka jebkurš mēģinājums "demokratizēt" vai "liberalizēt" ļeņiniskās partijas ir lemts neveiksmei. Tie noved vai nu pie tālākas noslēgšanās, agresivitātes un šķelšanās (kā Polijā 1981.gadā), vai pie partijas izjukšanas (kā Ungārijā 1956.gadā vai PSRS Perestroikas rezultātā). Nekāds "demokrātisks" ļeņinisms nav iespējams: partijas nomenklatūra vai nu sargā savas pozīcijas ar zobiem un nagiem, vai arī tās pārstāvji, sajuzdami, ka lieta ir zaudēta, klusiņām izklīst uz visām pusēm jaunas konjunktūras meklējumos.

Kas attiecas uz politikas saturu, ļeņiniskās partijas lielākoties cenšas noliegt jebkuru ideoloģisku dažādību. Pareizā mācība ir pieņemama bez iebildumiem, ar riebumu un sašutumu noraidot jebkuru principiālu kritiku. Sistēmiskām problēmām ir jāpiedāvā vienīgi tīri tehnoloģiski risinājumi, un, ja tie noved purvā, jāvaino ārējie apstākļi un ienaidnieka diversijas. No šejienes arī nepatika pret jebkuru patiesu intelektuālo kultūru un inteliģentam cilvēkam raksturīgām šaubām – lieka filozofēšana tikai novērš uzmanību no "īstās" pārliecības. Saziņā ar sabiedrību vislabāk izmantot plakātiskus saukļus un klišejas, nevis argumentus. Ja ļeņinietis pēkšņi sāks visā nopietnībā argumentēt, viņš pašrocīgi graus rūpīgi uzturēto priekšstatu, ka visi partijas elitei nepiederīgie ir idioti. Tāpēc politiķim nav jābūt domātājam, iedvesmotājam vai ideju brokerim. Daudz labāks ir kolhoza direktora tipa "saimnieks", horošij hozjaistveņņik* jeb "darītājs".

Partijiskums

Ļeņiniskā izpratne par politiskās partijas uzdevumiem un darbību XX gadsimtā ieguva ievērojamu ietekmi. Pēc šāda parauga tika veidotas ne tikai komunistiskās partijas Padomju bloka zemēs, bet arī Gomintanga partija Taivānā un citas. Tiesa, ideja, ka ar šādi organizētas partijas palīdzību ir iespējams nonākt pie taisnīgas un pārtikušas sabiedrības, ar sajūsmu tika sveikta tikai relatīvi atpalikušās valstīs bez nopietnas demokrātiskas pieredzes. Tieši tādās valstīs, kā Krievija, Ķīna un Dienvidslāvija šāda hierarhiska profesionālo revolucionāru komanda likās pieņemams līdzeklis sabiedrības modernizācijai. Visur citur ideja par "progresīvās cilvēces avangardu" vienas autoritāras partijas veidolā tika uztverta skeptiski. Tieši tādēļ Rietumos pēc Otrā pasaules kara ortodoksālie komunisti lielākoties tika marginalizēti.

Tādēļ arī jautājums: vai Latvijai, kura jau gandrīz divdesmit gadus pastāv kā demokrātiska valsts, ir adekvāti dzīvot ar ļeņiniskām partijām? Lieta tā, ka mūsu politiskās partijas neatkarīgi no ideoloģiskajām izkārtnēm vairāk atgādina nevis rietumu demokrātiskās partijas, bet gan Ļeņina "profesionālo revolucionāru" organizācijas. Pietiek palūkoties kaut vai uz ārējām pazīmēm: vairākums partiju ir sīkas, iekšēji nedemokrātiskas un centralizētas. "Vecāko biedru" politbirojā nolemtais automātiski kļūst par partijas viedokli; iekšējās demokrātijas procedūras un balsojumi ir vienīgi tukša formalitāte, kuru paši ierindas biedri arī labprāt akceptē. Viedokļu dažādības izpausmes tiek uzskatītas par tukšu laika tērēšanu, savukārt gatavība uz nedomājošu paklausību – par augstāko politisko tikumu. Līdzīgi padomju laikiem, arī šobrīd cilvēki lielākoties stājas partijās ne jau politiskas motivācijas dēļ. Galvenais ir piederēt pie nomenklatūras, kura apgādā "savējos" ar darbavietām un piekļuvi resursiem. Cilvēka profesionālajām kvalitātēm ir vienīgi pakārtota loma: viņa politisko statusu nosaka lojalitāte aparātam. Ja šāda lojalitāte ir iegūta, tad kompetencei vairs nav nekādas nozīmes: bez darba un statusa tāds cilvēks nepaliks. Jebkuru padevīgu aparatčiku partijas politbirojs var mētāt no pašvaldībām uz ierēdniecību, no ministrijas uz ministriju, no valsts uzņēmumu valdēm uz aģentūrām, no partijas biroja uz padomniekiem, un tā tālāk, un tā bez gala. Kā jau daždien ļeņiniskajā nomenklatūrā, arī šeit valsts intereses tiek pielīdzinātas partijas kā "avangarda" interesēm. Sabiedrība tiek uzlūkota nevis kā racionālu indivīdu kopums, bet gan kā "šķiriski neapzinīgā" masa, ar kuru partija var manipulēt savās reklāmas kampaņās un tamlīdzīgi. Sabiedrībai patiesībā nemaz nedrīkst būt kāds viedoklis. Ja kāds kaut ko saka pret valdošajiem, tad to noteikti kāds ir "samācījis" no ārpuses — jo pats jau viņš savā aprobežotībā pie šādām domām nemaz nevarēja nonākt. Tas var būt gan Soross, gan Putins, gan tas dīvainais dēmons, kuru mūsu drošības iestādes mēģināja izdzīt no dažiem profesionāliem ekonomistiem, kuri savā neapzinīgumā esot izplatījuši baumas par lata devalvāciju.

Ideoloģijai un uzskatiem šajā sistēmā faktiski nav nekādas nozīmes – galvenais ir pastāvīga pretenzija uz varu un amatiem. Vaicāt, vai Aigars Kalvītis vai Ainārs Šlesers ir "labējs" vai "kreiss" politiķis, ir tikpat bezjēdzīgi, kā vaicāt, cik "labējs" vai "kreiss" bija Augusts Voss, Ērihs Honekers vai Nikolae Čaušesku. Nav taču nekādas starpības, ar kādiem buramvārdiem kurš vēlas noturēties pie varas. Cilvēkam, kuram patiesi būtu kāda politiska pārliecība, dzīve mūsu politiskajās partijās būtu patiesi neciešama: ir taču ārkārtīgi grūti pieņemt pastāvīgu nenoteiktību. Ja partijas "ģenerālā līnija" prasa, lai pirms nedēļas apgalvotais šodien tiktu noliegts, ierindas aparatčikam ir bez ierunām jāpieņem šāds pavērsiens un vēl jāapbrīno "vadošo biedru" ģenialitāte.

Šādai partiju dzīves organizācijai politikas teorijā ir viens apzīmējums: ļeņinisms. Latvijas partiju sistēma pēdējos divdesmit gados ir skaidri parādījusi, ka principiāls ļeņinisms, pretstatā paša proletariāta vadoņa novēlējumiem, spēj veiksmīgi pastāvēt arī daudzpartiju sistēmas ietvaros. Lai būtu īsts ļeņinietis, nebūt nav jābūt pārliecinātam komunistam. Pietiek ar boļševistisku pieeju politiskajai organizācijai: ticību savas partijas izredzētībai, par kuru nav jāargumentē un jāšaubās; hierarhisku organizāciju un butaforisku iekšējo demokrātiju; atklātu nicinājumu pret sabiedrības dažādajiem viedokļiem; nepiepildāmu tieksmi koncentrēt amatus un resursus "savējo" rokās un tehnokrātisku pieeju ideoloģiskām problēmām.

Neapzinātā ļeņinisma reprodukcija tomēr nav vienīgi mūsu politisko partiju problēma. Gluži pretēji, partijas vienmēr ir iesaistītas noteiktā kultūras kontekstā. Izteikts partijiskums (partijnosķ) bieži vien piestrāvo arī mūsu humanitāro kultūru. Šeit bieži nav iespējama konceptuāla diskusija un kritika, jo nav iespējamas būtiskas pretrunas, par kurām varētu strīdēties un argumentēt. Jebkura īsta, fundamentāla pretruna tiek uztverta kā novirzīšanās no kādas iedomātas "ģenerālās līnijas". Tādēļ tā ir pēc iespējas ātrāk samierināma un izdzēšama, atsaucoties uz "latviskumu", "garīgumu", "Eiropas vērtībām" un citiem nedefinētiem mīļvārdiņiem. Arī šeit pretoties partijiskumam nozīmē vērsties pret visu cilvēcisko, eiropeisko un labo — un kurš gan to spēs? Principiālas nesaskaņas ar vispārpieņemto viedokli tiek uzlūkotas kā noziegums pret "pareizo" pasaules uzskatu. Tādēļ katram nepiekrītošajam ir jābūt gatavam mīļā miera labad atzīt savas iedomātās kļūdas un pieņemt kādu pliekanu, samierniecisku kompromisu, pēc kura sasniegšanas visi atviegloti uzelpo.

Protams, abu totalitāro režīmu necilvēcīgās represijas ir pasaules vēsturē unikāls noziegums, kuru nedrīkst aizmirst nekad un nekādos apstākļos. Taču totalitārisma izvērtējums nedrīkstētu aprobežoties vienīgi ar masu slepkavību un politiskā terora izpēti. Šīs tēmas ir personiski ļoti nozīmīgas daudziem Latvijas iedzīvotājiem, un represiju upuru piemiņai ir jābūt svētai. Tomēr evaņģēlijs aicina miroņiem pašiem aprakt savus miroņus; savukārt dzīvajiem ir svarīgi atbrīvoties no tiem pagātnes lietuvēniem, kuri joprojām apsēž viņu ikdienu. Kādu iespaidu ļeņinisma periods ir atstājis mūsu politiskajā kultūrā, un cik ilgi Latvija vēl varēs pastāvēt kā ļeņinisma rēgu vajāta demokrātija — šie jautājumi ir būtiski arī neatkarīgi no tā, cik komunistiskās partijas mēs pārvēlēsim mūsu nākamajā Saeimā.u

* Labs saimnieciskais darbinieks