No senseniem laikiem cilvēki vēlējušies atgūt veselību bez tablešu palīdzības un tikpat sen noskaidrojuši dzīvo radību labvēlīgo ietekmi uz homo sapiens pašsajūtu. Dabas dakteru loma dažādos laikos un valstīs uzticēta zirgiem, putniem, delfīniem, dēlēm, čūskām, zivtiņām, kaķiem. Varbūt tāpēc arī mūsdienu cilvēki gluži neapzināti mājās tur dažādas dzīvās radības? Tās nav brīnumzāles visos gadījumos, bet cilvēkam nekad nav nākusi par ļaunu tuva saskarsme ar labestīgu dzīvnieku. Tiešs kontakts ar viņu uzlabo pašsajūtu, noņem stresu un veicina pozitīvas emocijas. Vispopulārākais dakteris laiku laikos bijis suns. Viņa noglāstīšana vai vienkārši dzīvnieka klātbūtne nereti dara lielākus brīnumus nekā medikamenti. Tā arī ir kanisterapijas būtība.
Vēl pirms gadiem desmit Latvijā vārds "kanisterapija" (canis – suns – latīņu val.) bija diezgan svešs jēdziens, tagad šī joma kļūst arvien populārāka. Diemžēl mūsu valstī kanisterapija kā rehabilitācijas metode oficiāli nav reģistrēta, ārsti nedod norīkojumu uz kanisterapijas nodarbībām, tikai daži varbūt ieteic, lai gan Latvijā jau ir pāri par 60 terapijas suņu un viņu inelektuālo saimnieku – pavadoņu.
Iecere realizējas
Netālu no Gaujas ietekas jūrā Carnikavas novadā dzīvo Jeļena un Viktors Mucenieki ar saviem lielajiem un maigajiem «lāčiem». Uz vārtiem uzraksts "Sētā normāls suns". Viktors smej: "Mūsu pašu trīs bērni izauguši, jau katrs savā dzīvē, un te mums atkal ir daudzbērnu ģimene."
Kad vārtiņi tiek vaļā, Bernes ganu un Pirenejas kalnu sunes mūs ielenc ciešā lokā. Viktors Mucenieks strostē – mierīgi, mierīgi, meitenes!, bet katrai ap 50 kg smagajai mākoņbumbai iekšā ir tik daudz mīlestības un labestības! Mucenieki ļoti piedomājuši, lai suņi justos labi. Viņiem ir, kur izskraidīties, svētīga ir arī katras dienas divu stundu ilgā pastaiga gar jūru. Mājā iegājuši, suņi ātri norimst, atrod katrs savu vietiņu, un sākas kanisterapijas biedrības Maigais suns klusā stunda.
Kā Mucenieki nonāca līdz saviem četrkājainajiem "bērniem"? Viktora stāsts ir diezgan parasts – bērnībā Rīgā zēnam suni mājās neļāva turēt, studiju gados Ļeņingradas Kino institūtā tas nebija iespējams. Atgriezies ar Jeļenu Rīgā, Viktors iegādājās Kaukāza aitu suni: "To pilsētā, bez iespējām lielāko daļu dienas nodarboties ar suni, nevienam neiesaku, jo sunim mājās jāatnāk tikai lai pārgulētu. Mūsu trīs atvases izauga kopā ar suni, kurš bija gluži kā mūsu ceturtais bērns. Viņš nomira trīspadsmit gadu vecumā. Pēc trim gadiem paņēmām mūsu pirmo bernieti Pradu, pēc tam ieskatījām pirenejiešus, tie mūs gluži vai apbūra. Uzzināju, ka Amerikā ir organizācija Therapy Dogs International, kas labestīgos suņus izmanto kā dvēseļu terapeitus. Mums radās mērķis. Sekoja mācības, treniņi, eksāmeni, sertifikācija Polijā, un te nu mēs esam!"
Kinologu ģimene ir no entuziastiem, kuri cenšas palīdzēt citiem cilvēkiem ar savu četrkājaino terapeitu līdzdalību. Viktors spriež, ka Rietumvalstīs daudzos pansionātos, rehabilitācijas centros un slimnīcās suņi ir «štata darbinieki» un sevi attaisnojuši, bet pie mums daudzviet kaut vai kaķa uzturēšanās slimnīcas nodaļā ir ar pavēli aizliegta. Kāpēc? Ja kaķis ir kopts, miermīlīgs un labestīgs, viņš nomierina, ļauj nedomāt par slimību, atvieglo atlabšanu. To pēc daudzkārtīgiem pētījumiem atzinuši dzīvnieku terapijas pētnieki visā pasaulē.
Acīm redzami brīnumi
Dienu iepriekš pirenejietes Dafi, Barbija un Aura ciemojās Mežciema veco ļaužu pansionātā: "Pārsvarā braucam, kur mūs aicina. Pagājušajā gadā ar suņiem uz kanisterapijas nodarbībām notika 155 izbraukumi. Suņi strādāja pansionātos Ezerkrasti Berģos, specializētajā sociālās aprūpes centrā Veģi Talsu novadā, arī Rūjienā un Ropažos, dažādos ģimenes centros, individuāli ar bērniem. Mežciemā esam katru otrdienu, un mūs vienmēr gaida ar pozitīvām emocijām. Tās ciemu otrdienas mums ļoti ierastas, suņi atceras, kur bijuši, un vienmēr steidzas ar prieku, jo zina, ka cilvēki viņus čubinās. Sākumā suņi iet pie tiem, kuri guļ istabiņās, pēc tam ir kopā ar zālē sanākušajiem. Seniori apmierināti, saka – viņi rada prieku mūsu dzīvē, un tas prieks saglabājas vēl pāris dienu."
Viktors Mucenieks stāsta, ka savā praksē novērojis brīnumainus gadījumus: "Labestīga un audzināta suņa klātbūtne atbrīvo bērnus, ar autismu slimie aizmirst par savām ierobežotajām iespējām, met bumbiņu, baro četrkājainos apmeklētājus, ķemmē viņus, cenšas pārvarēt runas defektus un mēģina sazināties ar suņiem, dodot viņiem komandas. Korekcija notiek nemanāmi, izraisot pozitīvas emocijas, un bērniem šādas nodarbības nekad neapnīk. Savukārt seniorus suņi nomierina, iedrošina. Suņi glaužas pie kājām, piebiksta ar purniņu – te es esmu, mīļo mani! Dzīvnieki jūt, kas katram nepieciešams, un to arī sniedz, palīdz cilvēkam atvērt viņa iekšējās rezerves. Mans lielākais gandarījums, kad redzu, ka vecīši sāk smaidīt un acīs sariešas prieka asaras."
Kā uz balli
Kā suņi gatavojas izbraukumiem? Izrādās, gluži tāpat kā sievietes, dodoties uz balli. "Kanisterapijas suņiem jābūt labi koptiem. Pirenejiešiem ir pašattīrošs apmatojums, bet katru dienu suņus ķemmējam, izpūšam kažoku ar jaudīgu fēnu un šad tad suņus mazgājam. Parasti suņiem jāļauj izcilpoties pa āru, tad viņi jāiztīra, jāizsukā, jāfēno, tas aizņem vismaz pusstundu vai pat stundu. Mūsu meitenes jūt, ka nupat būs došanās ciemos, visas grib braukt "uz darbu", bet strādāt dodas tikai divas vai trīs."
Viktors ar suņiem dodas tikai izbraukumu seansos, jo mājās pacientus pieņemt pagaidām nav iespēju. Savukārt pilsētā atrast vietu, kur cilvēki varētu regulāri apmeklēt dziednieciskos seansus, ir grūti: "Esmu pārliecināts, ka cilvēki biežāk izmantotu suņu dziedniecību, ja vien zinātu, kurp doties. Skolas, bērnudārzi, aprūpes centri aicina mūs pie saviem cilvēkiem, svešajiem tur ieeja nav ļauta."
Vai valsts un sabiedrība var dot zaļo gaismu kanisterapeitu darbībai? Vai Latvijā kanisterapija ir vajadzīga, un vai tas milzīgais potenciāls spēs izdzīvot nākotnē un sniegt dziedināšanu?
Eliza