Mājīgais garšvielu veikaliņš Avokado līdzās izdevniecības Neputns telpām 9. novembra novakarē pildās ar pārsvarā jaunām, smaidīgām, daiļām un košām sievietēm. No kombinezoniem tiek izlobīti mazuļi, uz virtuves galda ar vairākiem plīts riņķiem izkārtota Vermēra cienīga klusā daba. Nezinātājam varētu šķist, ka tūlīt sāksies kursi veģetārās virtuves noslēpumos. Patiesībā šeit vairumam sieviešu tik ierastās dekorācijās tiek atvērta mākslas zinātnieces, feministes un mammas Janas Kukaines (autores pašraksturojums) pētījums Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte. Ielūgumos noliktajā laikā četras mākslinieces – Ingrīda Pičukāne, Anda Bankovska, Rasa Jansone, Anna Žabicka – un pati autore ķeras pie dārzeņu griešanas. "Performances Bread & Butler mērķis, no vienas puses, ironiski paraudzīties uz sievieti mākslinieci, kas iesprostota tradicionālā Kurche, Küche, Kinder modelī, no otras puses, piedzīvot kopīgas maltītes gatavošanu kā simboliski, politiski un sociāli nozīmīgu darbību," ieceri, atsaucoties uz feminisma teorētiķes Džūditas Batleres idejām, pamato Jana Kukaine.
Madonna bez grabuļa
Jana Kukaine ir studējusi filozofiju Latvijas Universitātē un kultūras teoriju Māstrihtā. Līdz ar to viņas feminisma izpratne nelīdzinās tam vulgāri primitīvajam "biezenim", kādā šis jēdziens tiek lietots publiskajā telpā Latvijā. Jana Kukaine grāmatā pēta, kā mūsdienu sabiedrībā tiek konstruēts mātišķības un sievietes jēdziens. Darba instrumenti – feministiskā teorija un mūsdienu (galvenokārt Latvijas) laikmetīgā māksla, kas savā māksliniecisko pētījumu lokā ietver ar mātišķību saistītus jautājumus. "Grāmatā esmu ceļojusi pa sievietes ķermeni, īpašu uzmanību veltot mātišķību iezīmētām teritorijām. Seksualitāte, menstruācijas, grūtniecība, dzemdības, laktācija ir dažas no tēmām, kuras esmu šķetinājusi, mēģinot nolobīt aizspriedumus, mītu uzslāņojumus un romantiskus izskaistinājumus," uzsver autore, kura atļaujas apšaubīt ierastās stereotipiskās bildītes – skaista māte gaišās drēbēs ar liegu skatienu baro savu mierīgo smaidīgo mazuli, kurš, protams, neniķojas.
Šādā griezumā autore ir analizējusi Rietumu kultūras laikmetīgo mākslu, uzdodot jautājumu: "Kā izskatītos Madonna, ja to konstruētu pašas sievietes, būdamas brīvas no vajadzības iekļauties patriarhālas kultūras diktētajās normās, ja viņām nebūtu jāizskatās un jārunā jau iepriekš zināmā veidā, ja viņu balsis netiktu "noraktas" zem autiņu un grabuļu grēdām, zem negulēto nakšu noguruma un, kā man šķiet, lielā mērā arī zem bailēm nebūt "pareizai" mātei?"
Runājot par feministisko mākslu Latvijā, Jana Kukaine secina, ka "mākslinieces, kuras tomēr uzdrīkstas pieskarties feminisma puvušajai zivij, riskē ne tikai nokļūt savdabīgā geto teritorijā, kas viņu mākslai uzspiež zīmogu "nav aktuāli" vai "pārāk specifiski". Tikpat labi cena "par flirtu ar feminismu", viņasprāt, var būt apkārtējo aizdomas par problēmām privātajā dzīvē.
Grāmatas tekstu papildina attēlu izlase, galvenokārt Latvijas mākslinieču (Andas Bankovskas, Rasas Jansones, Ingas Melderes, Katrīnas Neiburgas u. c.) darbi.
Būšana savā vidū
Uz grāmatas vāka fotogrāfija – sievietes vēders ar striju. Uz maigās ādas kontrastējoši raupjiem un reljefiem trākeldiegiem izšūts nosaukums Daiļās mātes. Vāka otrajā pusē redzams diegu mudžeklis un pat diegā uzmestais mezgls. Tas ir Andas Magones (agrāk – Bankovskas) fotogrāfijas Vidus (2009) fragments mākslinieces Ingrīdas Pičukānes variācijā. Anda Magone atceres, ka fotogrāfija tapusi pirms kādiem septiņiem gadiem konkrētai izstādei, kuras tēma bijusi Laime: "Apcerēju sevī, ko man varētu nozīmēt laime un kas tas ir par stāvokli. Aptvēru pie sevis, ka tā ir būšana savā vidū. Ka tu esi līdzsvarā un harmonijā ar visu. Un tas ir vidus. Tas sāka vizualizēties līdz manam vēderam. Man tikko bija piedzimusi jaunākā meita, un uz vēdera bija diezgan izteikta strija. Sapratu, ka tas arī ir mans vidus. Šis darbs man ir ļoti mīļš un liekas arī trāpīgs. Strija kā ietilpīgs, dažādos līmeņos traktējams simbols. Tas bija polaroīda attēls, vienā eksemplārā." Ingrīda Pičukāne stāsta, ka gribējusi, lai vāks sasaucas ar grāmatas saturu, ietver kontrastu – lai nosaukums Daiļās mātes iegūst citu saturu. "Līdz ar to man Andas darbs likās ļoti piemērots, jo tajā, manuprāt, ir gan skaistais, gan arī nepierastais. Par strijām bieži runā, ka tās jākopj un jātiek no tām vaļā, bet manā izpratnē tā ir kā zīme, kā tetovējums. Kaut kas tāds, kas ķermeni padara tieši skaistāku," uzskata māksliniece. Savukārt izšūšanai, kas tiek asociēta ar sievišķību, Ingrīda Pičukāne vēlējusies piešķirt "kādu asumu un sāpi".
Vai viņas kā mākslinieces Latvijā izjūt dzimumdiskrimināciju, par kādu Jana Kukaine gluži tieši runā savā pētījumā? "Tas ir saistīts ar ļoti daudziem aspektiem. Nevar teikt, ka tevi bremzē tāpēc, ka tu esi sieviete. Bet es esmu saskārusies, ka lielākā daļa mana draudzeņu, apprecas, piedzemdē bērnus, un viņas uzreiz ienirst ģimenes pasaulē, līdz ar to beidz savu karjeru mākslā, jo atgriezties ir ļoti, ļoti grūti. Ja vīrietis palīdzētu vairāk, vai viņš būtu spējīgs vairāk fokusēties uz ģimeni, iespējams, māte varētu turpināt strādāt mākslā,» saka Ingrīda Pičukāne.
Māksliniece norāda uz audzināšanas aspektiem. Viņa pati ir piedzīvojusi, ka bērnībā "visu laiku kušina — runā klusāk, smejies klusāk!" Māksliniece ir pārliecināta, ka vēlāk tas zemapzinīgi izpaužas arī mākslā — "ko nu es tur līdīšu un izlekšu". Ingrīdas Pičukānes personīgās pieredzes kontā ir arī epizode darba tirgū, kad jaunie kolēģi viņu sveikuši ar tiešu paziņojumu — meklējām vīrieti, neatradām, tāpēc paņēmām tevi.
"Sievietei dzīve ir vairāk sadalīta. Tāpēc, iespējams, vīrieši vairāk var nodoties mākslas karjerai, jo viņiem ir viens mērķis, uz kuru viņi virzās. Sievietei, gribot negribot, klāt nāk visa saimniecība — bērni, rūpes. Tā ir nemitīga sadalītība, sākot ar ikdienu, kad ar vienu roku maisi katlu, ar otru — skaties, ko dara bērns, un galvā vēl štuko, kā varbūt varētu izbīdīt kādu projektu," daudzu mākslinieču — mammu ikdienu raksturo Anda Magone.
Vēl viens loceklis
Pētījumā Daiļās mātes. Sieviete. Ķermenis. Subjektivitāte Jana Kukaine atsaucas arī uz Rasas Jansones izstādi Barošanas migla (2014), kurā bija izstādīti mākslinieču un mākslas zinātnieču — jauno māmiņu — portreti, kas Janas Kukaines interpretācijā izskatījās nebūt ne madonniski apgaroti, bet tuvu prātā jukšanai. Vaicāju Rasai Jansonei, cik viegli vai grūti māksliniecei ir iznākt no "barošanas miglas"? Vai — drīzāk savienot dzīvi tajā ar profesionālām mākslas gaitām? "Tā ir ļoti paradoksāla situācija, kurā tu atklāj sevi no jauna. No jauna — katru dienu. Es vispār nezināju, ka ir iespējams tāds prieks. Ir tāda sajūta, ka pieslēdzies pati sev. Tajā pašā laikā šī sajūta ietver sevī (pakārto zem vai virs sevis) arī baiļu un sastinguma lēkmes, kad tev liekas, ka tu neko nevari un ka tu esi viens pats, lai arī ap tevi visu laiku kustas kāds mazs, ļoti mīlams ķermenītis," ļoti personīgi savās sajūtās, piedzimstot meitiņai Rasmai, dalās Rasa Jansone. Viņas tēmas pēdējos gados arī mākslā ir saistītas ar sievietes, bērna un ģimenes tematiku (25. novembrī Cēsu izstāžu namā atklās viņas jaunāko izstādi Ģimene), taču māksliniece pieļauj, ka tas ir ļoti individuāli: "Es spēju iedomāties sievietes, kuras apzināti no tā novēršas, kuras izbūvē savu šauru eju, vai — īstenībā — ļoti plašu alu, kurā viņas norobežojas. Tas ir saprotami. Manā gadījumā bija tā, ka Rasma ļoti organiski ierakstījās manā izpratnē un interesē par mākslu. Viņa bija bērns, kas ļāva strādāt. Kad piedzimst bērns, tu pēkšņi uztver kādu radio vilni, un tu saproti, ka viņš visu laiku kaut kur ir bijis, bet tu tam esi spējīgs pieslēgties tikai tagad. Sajutu to, ka man pasaulē reāli atveras papildus dimensija. No sākuma, it sevišķi, kad bērniņš bija ļoti mazs, man bija sajūta, ka man ir izaudzis vēl viens loceklis. Ka man ir ne tikai divas kājas, divas rokas, deguns un divas ausis, bet man ir izaudzis vēl kaut kas. Taktīlā sajūta pilnīgi izmainās, jo man ir vēl viens loceklis".
Māksliniece atceras, kad, Rasmai, esot jau vairāk kā divgadīgai, abas pirmo reizi nakšņojušas šķirti: "Tā bija briesmīga nakts. Man bija sajūta, ka [jaunais] loceklis ir nogriezts nost, un tā vieta asiņo". Pirmajā dienā Venēcijas biennālē viņa vispār neko nav neredzējusi. "Bet tas ātri pāriet," Rasa Jansone uzmundrinoši piebilst.