Pēc desmit gadu pastāvēšanas Cēsu festivāla mākslas programma ir ķērusies pie pašām saknēm, veltot izstādi ainavas tēmai, kas latviešu mākslas vēsturē ieņem tik svarīgu vietu, ka gandrīz paralizē katru, kurš tai tuvojas. Tomēr tam vēl pievērsīsimies, iepriekš atzīmējot, ka gadskārtējā Cēsu izstāde atgriezusies pie formāta, kas tai nodrošināja savu vietu starp daudzām citām pirmajos darbības gados: tā atkal ir vieta, kurā galvenokārt izstādīti latviešu mākslinieku jaundarbi. Šāda atgriešanās pie jau bijušā var likties mazliet atpakaļrāpulīga, salīdzinot ar nesenajiem mēģinājumiem festivālu padarīt iespējami internacionālāku: 2013. gadā pirmoreiz tika pieaicināts ārvalstu kurators – Viļņas Laikmetīgās mākslas centra ilggadējs līderis Ķēstutis Kuizins –, kurš izstādi veidoja kā dažādās pasaules malās salasītu spožu nieciņu kaleidoskopu, pērn Inga Šteimane bija pulcinājusi aktuālās Baltijas un Ziemeļvalstu personības, savās mītnes zemēs prominentas un titulētas.
Tomēr abas izstādes izskatījās kā mazliet apmaldījušās – bez saprotama iemesla un mērķa, kāpēc būtu ceļamas priekšā tieši konkrētajā vietā noteiktai auditorijai (pieļaujot, ka Cēsu festivāla apmeklētāji lielākoties ir pilsētas un apkaimes iedzīvotāji, kā arī rīdzinieki, kuri bauda mazpilsētas skaistumu vasarīgās nedēļas nogalēs). Virziens uz internacionalizāciju, kas nupat jau kļuvis gandrīz par obligātu katra uz kaut ko pretendējoša pasākuma sastāvdaļu, radīja produktus, ko varētu raksturot ar kino vidē ironiski lietoto apzīmējumu "eiropudiņš" – ja atceramies, mana kolēģe Dita Rietuma tā savulaik sauca vairāku valstu kopražojuma filmas, kuru internacionālisms balstījās tikai praktiskos apsvērumos, reizē zaudējot konkrētu identitāti. Atcerēsimies, ka identitātes un starpkultūru kontaktu tēmas tika sevišķi stimulētas XXI gadsimta sākumā, kad Austrumeiropas valstis vēl tikai grasījās pievienoties Eiropas Savienībai.
Skaņavas spriedze
Pie kuratores pienākumiem atkal ķeroties Daigai Rudzātei, Cēsu Mākslas festivāla izstādē identitātes uzsvērums ir atpakaļ. Kas gan tam varētu kalpot vēl labāk par ainavu – žanru, kas, lai arī dažādos laikos visdažādāko iemeslu dēļ ir nievāts, tomēr nemainīgi ir mākslas pircēju un arī radītāju intereses augšgalā. (Piemēram, pārsteidzoši, cik daudz ainavas elementu bija vēl nesen notikušajā jauno gleznotāju izstādē Spriedze izstāžu zālē Arsenāls.) Taču laikmetīgās mākslas kontekstā laikam gan nav nekā mazāk iederīga par žanra glezniecību. Jāatgādina, ka šī nav pirmā reize, kad Daiga Rudzāte Cēsīs ķeras pie aktuālajā smalltalk it kā neiederīgu terminu iztirzāšanas, – 2008. gadā viņa rīkoja izstādi ar uztraucošo nosaukumu Skaistums.
Taktika šogad attaisnojas vēl labāk: lai iekļautu ainavu laikmetīgās mākslas diskursā, talkā nāk Cēsu festivālā neiztrūkstošā mūzika ar apzīmējumu soundscape – termins darināts pēc landscape (ainava) līdzības, un atklāšanas koncertā Orests Silabriedis asprātīgi piekodināja to latviskot kā skaņavu. Tas liek domāt, ka par ainavu laikmetīgā izpratnē dēvējams jebkas, kam vien iespējams atrast verbālu sasaisti ar dabasskatiem, turpretī izstādē bija skaidri redzams, ciktāl mākslinieki ir gatavi iet emancipētas žanra izpratnes virzienā un kad tomēr pieturas pie kanona.
Gudrs maigums atbruņo
Paula Zariņa, kura vienīgā no izstādes māksliniekiem strādā klasiskajā glezniecības tehnikā, iet delikāta vērojuma ceļu – pietuvojoties un attālinoties no kāda klasiska ainavas motīva un izplūdinot to miglainā nenoteiktībā, no kuras lielākais ieguvums ir vienota darbam atvēlētās telpas scenogrāfija. Inga Meldere ir bruņota ar konceptuālām atsaucēm uz mākslas klasiku, taču šķiet, ka tās izmanto tikai kā aizsegu, lai radītu tik maigas krāsu pārejas izstarojošas instalācijas, kas bez pamatojuma varētu likties pat nepieklājīgas. Tomēr gudrs maigums atbruņo! Tiesa, tas pats sakāms par mākslinieces iedvesmas avotu – renesanses mākslinieku Pjēro della Frančesku, kurš ir kā vidutājs starp glezniecību, kas vēl nepazina gaismēnas, un Karavadžo dramatiskajiem kontrastiem.
Tīra prieka manifestācija ir Kristiānas Dimiteres baseiniņš, kurā iegleznotās stilizētās zivis imitē optisku formas deformēšanos caur viļņojoša ūdens virsmu. Dzīvi, ko neaptumšo pilnīgi nekas, rāda Ieva Epnere ģimenes fotogrāfijās. Ciktāl šāda bezkonfliktu māksla ir tradicionāli latviska, sievišķīga un skatītājam draudzīga un kad to var sākt traktēt kā koceptualizētu "sievietes skatienu", atstājams feministu ziņā. Sarmīte Māliņa sadarbībā ar Kristapu Kalnu radījusi iespaidīgu instalāciju, ko viņai raksturīgās apzinātās sentimenta piedevas dara vairāk traģisku nekā harmonisku.
Citi izstādes dalībnieki ir vēl nesaudzīgāki: grupas Orbīta printeris, kas pēc pieprasījuma izdrukā pantiņu, ir laikmetīgās realitātes sarkastiskais komentārs, tāpat Sergeja Davidova sastindzinātie datoru ekrāni. Romana Korovina fotogrāfijas rāda, cik viegli, mainot secību, atsevišķas ainas no drūma vēstījuma var pārvērsties cerīgā – un otrādi. Kristapa Epnera videoinstalācija, kas caur pamestu lauku māju logiem paver skatu uz apkārtni, rāda, ka dramatiska sociālā realitāte tīri labi sadzīvo ar melanholiju.
Izstādes konceptuālākais darbs ir Kriša un Annas Salmaņu pētījums. Tas ir vistuvākais laikmetīgās ainavas koncepcijai, bet tā audiālā daļa ir jau paredzama, ja vien uzmetat acis poligrāfiskajai daļai. Pieaicinātās amerikāņu slavenības Džeimsa Beninga videocilpa nevilšus atkārto triku, ko pagājušogad tajā pašā telpā izpildīja Miķelis Fišers. "Vai tur kaut kas kustas?" viens otram mulsi jautā skatītāji. Fišeram nekustējās, Beningam kustas, ir pareizā atbilde.
Dažas lietas tomēr paliek nemainīgas: ainava latviešu mākslinieku apziņā primāri ir lauku, nevis pilsētas ainava. Kā cita dēļ lai vasaras karstumā mērotu ceļu uz Cēsīm?
Izstāde Laikmetīgā ainava Cēsu Vecajā alus brūzī līdz 14.VIII