Citās jomās, arī uz valsts attīstību kopumā raugoties, šāda pieeja īsti neder. Ir tomēr jāvadās pēc tā, kā šodienas darbība vai bezdarbība, lēmumi vai to trūkums ietekmēs kāda procesa attīstību vai valsts dzīvi kopumā ilgtermiņā.
Nupat atkal strīdi raisās par zemes pārdošanas ierobežošanu ārzemniekiem. Latvijas politiskajā vidē dominē attieksme, ka tādi nepieciešami, taču par to, kādiem tiem jābūt, raisās kaujas par "mazajām uzvarām". Proti, katra no pusēm, kā saka, ieņēmusi galvā, ka tās piedāvājums ir vienīgais pareizais, attiecīgi to sparīgi aizstāv, itin nemaz necenšoties objektīvi pavērtēt piedāvājuma ieviešanas iespējamās sekas ilgtermiņā, kur nu vēl apsēsties pie viena galda ar oponentiem un izdiskutēt visu piedāvāto risinājumu plusus un mīnusus, tā rodot skaidrību par pareizāko, drošāko ceļu, kas ejams.
Cits piemērs – gatavošanās vēlēšanām. Kā parasti tajās startēs milzum daudz sarakstu, par kuriem jau tagad skaidrs, ka tie pie varas netiks, tātad vēlēšanas to veidotājiem ir nekas cits kā pašapliecināšanās pasākums. Visspilgtāk to redzēsim Rīgā, varbūt arī dažās lielajās pilsētās, kur likmes kaut minimāli ietekmēt spēku samēru ir vislielākās. Galvaspilsētas gadījumā klāt nāk arī vēlētāju etniskā nošķīruma faktors – lielākā plūkšanās būs par tā saukto latvisko vēlētāju. Bet, kā zināms, šādos gadījumos – jo lielāka konkurence, jo katram dalībniekam mazākas izredzes uz lieliem panākumiem. Kādiem būs jāsamierinās ar knapu iekļūšanu domē, bet vairākumam visdrīzāk – ar vairāku simtu vai tūkstošu vēlētāju atbalstu un palikšanu bez deputātu mandātiem. Toties būs bijusi iespēja iemūžināt savu uzvārdu vēlēšanu sarakstos un varbūt pat reklāmas plakātos un klipos, labākajā gadījumā «pazīmēties» kādā televīzijas vai radio diskusijā. Tātad – nieks, ja sadrupinātība līdzīgi domājošiem spēkiem dos kopumā mazāku rezultātu, galvenais, ka katrs atsevišķi var pretendēt uz kādu mazo uzvaru? Neesmu starp tiem, kas uzskata, ka visiem latviskajiem spēkiem bija jāapvienojas cīņā pret Rīgā pie varas šobrīd esošajiem, taču grupēšanās vismaz divos trijos jaudīgos sarakstos noteikti būtu produktīvāka nekā visu kautiņš pret visiem lielā barā.
Cīņa par mazajām uzvarām
Nesen sarunā par cilvēkiem ar ļoti smagām veselības problēmām Pelču speciālās internātpamatskolas – attīstības centra direktore Ināra Oļena atzina, ka pedagogiem ir jāiemācās priecāties arī par mazajām uzvarām – ka bērns varbūt iemācās kādu pirkstu pakustināt, satvert pildspalvu vai bumbiņu. Visu cieņu šajā jomā strādājošajiem, ja objektīvi ne uz ko lielāku mērķēt nav pamata, arī šķietami mazie rezultāti ir kas vairāk nekā nekas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.