Ģenerālprokurora bīstamās spēles

Viens no tiem – prokuratūras aizraušanās ar formulu: klusi vienojies ar prokuroru, atzīsti vainu, samaksā soda naudu un atkal "taisi biznesu". Minēšu tikai divas skaļas, ar kratīšanām sākušās un klusi izčabējušas lietas, kurās Kalnmeiera iestāde gājusi uz vienošanos. Gan Bei lieta, kurā no sagrozītiem kases aparātiem "izņemti" vairāk nekā 2 miljoni eiro, valstij nodokļos nesamaksājot teju miljonu. Beigās neviena reāla cietumsoda. Evopipes lieta ar apsūdzībām dokumentu viltošanā un mēģinājumā izkrāpt ap 300 000 eiro ES fondu naudas. Beigās klusa vienošanās prokuratūrā un ap 50 000 eiro soda naudās. Kalnmeiers ir no publiski rūdītām personām, kurš nesarkdams un ar degsmi varētu aizstāvēt šādas prakses lietderīgumu, bet grozi, kā gribi, – pīrādziņu no tiesiskā nihilisma neizcepsi.

Bet par ko tad aizvadītās nedēļas tracis? Noprotams, ka Drošības policija (DP) Ģenerālprokuratūras uzraudzībā imitē izmeklēšanu, lai pierādītu, ka bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieks, nu tā dēvētajai Bordāna partijai pieslējies, Juris Jurašs izpaudis valsts noslēpumu saturošu informāciju. Šovasar Jurašs medijiem stāstīja, kā viņam piedāvāts miljona kukulis Magoņa–Osinovska lietas ietekmēšanai. Gada laikā izmeklēt, kurš, ar kā starpniecību un vai vispār Jurašam piedāvājis kukuli (mājieni gan melns uz balta, gan starp rindiņām doti skaidri un ved Juraša bijušo kursabiedru, tagad ietekmīgu politdarboņu virzienā), DP un Ģenerālprokuratūra acīmredzami nav spējusi vai vēlējusies, bet nu sasparojusies un sākusi uz pratināšanām saukt žurnālistus, kuriem Jurašs savu vismaz daļēji ticamo stāstu klāstījis.

Mērķis, manuprāt, ir skaidrs – kriminālprocesā konstatēt faktus, kas, likuma Par valsts noslēpumu leksikā runājot, dod pamatu apšaubīt Juraša uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu. Līdz ar to diskvalificēt par politiķi kļuvušo Jurašu pielaides valsts noslēpumam saņemšanai un līdz ar to augstiem amatiem nākotnē.

Kalnmeiera attiecības ar kādreizējo KNAB "operatīvo bloku" – Jurašu un Strīķi – ir īpaši personiski atriebīgas. Īsi pirms Kalnmeiera pārvēlēšanas amatā medijos noplūda informācija par ģenerālprokurora medību izklaidēm miljonāru vai vienkārši ietekmīgu un zināmos izmeklēšanas procesos ieinteresētu personu lokā.

Pats Kalnmeiers bija tā pārskaities, ka zaudēja piesardzību un publiski paziņoja, ka zinot: KNAB par viņu mērķtiecīgi vāc informāciju. Kā vēl skaidrāk pateikt: "Es zinu, ka jūs mani centāties iegāzt, bet paskatīsimies, kurš smiesies pēdējais?" Ar to pārpārēm pietiek, lai apšaubītu Kalnmeiera vadītās iestādes objektivitāti šāda pret bijušo KNAB darbinieku vērsta kriminālprocesa uzraudzībā. Un tas ir slikti, jo mazina sabiedrības izredzes uzzināt patiesību.