Kaščejevs: Patiesība ir tāda spītīga substance

Gadumijā allaž tiek izteiktas dažādas prognozes par nākotni, un daļa no šiem paredzējumiem balstās maģiskajā domāšanā, piemēram, horoskopos. Kāpēc tam pievēršam tik lielu uzmanību?

Ir jāvienojas, kas ir maģiskā domāšana. Jānodala primitīvā domāšana no mītiskas domāšanas un zinātniski materiālistiskā pasaules redzējuma.

Un kā jūs to skaidrotu?

Visām kultūrām bijusi nepieciešamība interpretēt savu dzīvi. Horoskopu sistēma ir viena no tām. Latvijā daudzi kā aksesuāru izvēlas atcerēties, kādas zīmes gads ir gaidāms, kas es esmu pēc horoskopa. Un piedalās spēlē, kur iespējamas dažādas interpretācijas, skaidrojumi, pareģojumi. Tā ir tāda jautra padarīšana – sociāli psiholoģisks fenomens, kas, ja nesāk izpausties patoloģiski vai pārmērīgi, ir visai nekaitīga parādība. Personīgi biju pārsteigs, vērojot LTV Jaungada programmu, kur pazīstamas TV sejas atbilstoši savām zodiaka zīmēm stāstīja prognozes. Bija interesanti viņus vērot, mēģinot uzminēt, cik liela daļa un kādā pakāpē no tiesas tam tic. Universitātes sociologi man rādījuši datus – vienmēr ir 30–40% cilvēku, kuriem ir tāds pasaules uztveres veids, kurā horoskopi iekļaujas dabiski un neizraisa nekādas pretrunas. Pasaules skatījums, kur primārs ir simbols un mīts un kur cēlonība nav dzelžaina un matemātiska. Tas ir veids, kā skatīties uz pasauli, taču tas nav veids, kā dabaszinātnes pasauli izzina.

Problēmas ir primitīvajā domāšanā, kas var izpausties gan mītiskajā, gan zinātniskajā, es pat teiktu – mehānistiskajā pasaules skatījumā. Ko es domāju ar primitīvo domāšanu? Ja cilvēks ļoti nopietni uztver šos paredzējumus un tas būtiski ietekmē viņa lēmumus, viņš aizvien vairāk saskata zīmes sev apkārt. Bet pat tad – kas mēs tādi esam, lai liegtu cilvēkam uz pasauli skatīties citādi? Simetrija un starpība pazūd tajā brīdī, kad man kāds mēģina iestāstīt, ka tiešām ir planētu ietekme.

Bieži tiek pielietots arguments – ja jau Mēness var ietekmēt okeānu, radot paisumu un bēgumu, tad kāpēc gan citi debesu ķermeņi vai arī tas pats Mēness nevarētu ietekmēt cilvēku?

Astroloģijā primārā premisa ir – jā, ir planētu ietekme, ir dzimšanas brīža nospiedums un koherence ar visu tālāk dzīvē notiekošo. Tiek deklarēta sasaiste ar astronomijā un fizikā esošajiem reālajiem spīdekļiem, ko reizēm varam redzēt. Tuvākajiem – Mēnesim un Saulei, tiešām var novērot mehānisku ietekmi – paisumus un bēgumus. Tad tiešām tiek pielietots arguments: ja jau Mēness var Zemei izraisīt paisumus un bēgumus, kāpēc lai Mēness nevarētu manī kaut ko izraisīt? Patiesībā laikmetā pirms Ņūtona vērtīgs arguments un izpētes vērts jautājums. Jo nebija skaidras atbildes nedz uz jautājumu, kāpēc cilvēki reaģē uz Mēnesi vai tic Mēness ietekmei, nedz uz to, kāpēc paisumu un bēgumu intensitāte ir saistīta ar Mēness pozīciju pie apvāršņa. Šodien tomēr zinām, kā rodas paisumi un bēgumi, un zinām, kāda šī ietekme ir uz katru cilvēku, un, salīdzinot ar to, gravitācijas lauka izmaiņa, kas ir notikusi, kad mēs šeit atnācām uz otro stāvu salīdzinājumā ar pamatstāvu, tā ietekme ir stipri lielāka nekā jelkāda ar ļoti smalkām iekārtām izmērāma Mēness ietekme uz tādas nelielas masas objektu kā cilvēks.

Ko darīt ar apgalvojumu, ka cilvēku ietekmē pilnmēness? Zinātniskais pasaules skatījums, ja uz to skatās nevis kā uz ideoloģiju, bet kā uz droši rodamām atbildēm, kuras savā starpā ir nepretrunīgas, var pateikt vien statistiskus secinājumus par cēlonību. Lielākā daļa pētījumu saka, ka statistiskas cēlonības nav. Lielākais izaicinājums gan ir, kā izdalīt vienu efektu no citiem. Proti, mēs nevaram izslēgt, ka cilvēki mēnesi redz un cilvēki uz mēnesi skatās, un tie, kam tas ir svarīgi, sekos mēness fāzēm. Un šajā brīdī tad loģisks būtu jautājums – kā ir patiesībā? Svarīgi ir tas, ka cilvēkam ar mītisku pasaules skatījumu šī nav relevanta diskusija. Cilvēkiem, kas dzīvo mītiskajā pasaules ainā, tas, kas ir noticis tieši ar un ap viņu, ir daudz svarīgāks par kaut kādām teorijām, atziņām vai pierādījumiem.

Ja zinātniska pamatojuma nav, tad kāpēc tomēr tik daudzi iet pie astrologiem un zīlniekiem? Varbūt aiziet pie astrologa vienkārši ir lētāk nekā regulāri iet pie psihoterapeita?

Visiem cilvēkiem reizēm ir vajadzīga psiholoģiskā palīdzība. Jūs teicāt, ka aiziet pie astrologa varbūt būs lētāk. Uz kaut kādas viltus autoritātes kaut ko pārdot? Protams, zīlniekiem ir klienti. Kamēr tas netiek no valsts puses atbalstīts, katrs var savu naudu tērēt kā vēlas. Ja tik tiešām cilvēkam tā paliek labāk un viņš tā ir iztērējis savu naudu, ko tur jaukties? Esmu ievērojis, ka, runājot par šiem jautājumiem, lielākā daļa publikas cenšas saklausīt – nu tad tu esi par vai pret? Vienkāršojot – es esmu viennozīmīgi pret astroloģiju un zīlēšanu, tā ir bezjēdzīga nodarbe, un, kamēr tā ir vien izklaide, tā ir privāta lieta. Taču mani sarūgtina, ja to nopietni uztver sabiedriskais medijs vai ja tas parādās kaut tuvumā kādas valsts skolas mācību programmai.

Vai Latvijas iedzīvotājiem piemītošā salīdzinoši lielā māņticība, atvērtība maģiskai domāšanai netraucē iesaistīties sabiedriskajos procesos, politikā? 

Tiešām ir tik traki ar to māņticību? 

Ir dati par māņticību Eiropas valstīs, kas rāda, ka Latvijas iedzīvotāji vissirsnīgāk tic horoskopiem un zīlniekiem. Nav gan arī tā, ka atšķirības ar citām Eiropas valstīm ir milzīgas.

Reliģiju pētniece Agita Misāne Satori.lv rīkotajā diskusijā rādīja aptauju rezultātus par to, kam Latvijā tic, un pēdējo gadu desmitu vienīgā būtiskā izmaiņa bija, ka vienu brīdi pieauga ticība ekstrasensiem, kas sakrita ar ekstrasensu cīņu raidījumiem. Tur noteikti ir kultūras un vēstures konteksts. Viennozīmīgi spriest par kultūru kā māņticīgu kopumā būtu grūti. Var paņemt citu dimensiju – cik Eiropa ir kristīga? Reliģiozitātes un ticības izpausmes Rietumeiropā un ASV būtiski atšķiras – kur tiek dota priekšroka tolerancei, konfliktu risināšanai un kur tā ir ar tendenci radikalizēties, nostāties opozīcijā progresam vai zinātnei. Vai māņticība netraucē?

Īsteni kritiskās ticības aizstāvji arī reliģiju ieliek maģiskās domāšanas plauktiņā. Jūs esat ticīgs cilvēks. Vai varat pamatot, kā reliģija var būt akceptējama, zinātniski lūkojoties uz pasauli?

Reliģijas kritika ir vietā, kur tā pamatota. Maģiskā domāšana kristietībā izpaužas, piemēram, ikdienas notikumus pārāk tieši interpretējot kā zīmes vai garīgo būtņu gribas izpausmes. Šāda ticības izpratne, protams, ir pretrunā ar zinātnisku pasaules skatījumu. Savukārt nopietna teoloģija nopietnai metafizikai var draudzīgi paspiest roku agnostiskajā tikšanās laukumā un tad katra doties uz savu pusi. Bet daudz svarīgāk par kritiskās vai reliģiskās ticības teorētiskajiem kariem ir vērot un vērtēt šo ideoloģiju praktiskās izpausmes. Arī man kā kristietim, piemēram, nav pieņemams t. s. labklājības evaņģēlijs vai, piemēram, ksenofobijas attaisnošana ar atsaucēm uz Bībeli. Tam pretī ir žēlastības, miera un skaidras morālas stājas kristietība. Šo jautājumu izvēršana būtu atsevišķas sarunas tēma.

Visu interviju ar Vjačeslavu Kaščejevu lasiet trešdienas, 25.janvāra laikrakstā Diena!