Mūžībā aizgājis Ansis Epners

Ansis Epners dzimis 1937.gada 26.oktobrī, beidzis Mazsalacas vidusskolu, Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti un Augstākos režisoru kursus Maskavā (1971). Mākslas zinātņu maģistrs, Nopelniem bagātais mākslas darbinieks. Ansis bija dokumentālo filmu un kinožurnālu režisors, gandrīz visu savu filmu scenāriju autors vai līdzautors. Viena no galvenajām tēmām viņa filmās bija cilvēki sportā - Atzīšanās (1973), Labās gribas spēles (1986, pilnm.), Līdz Albervilai 0,02 sekundes (1992) u.c. Ansis tēlaini portretēja radošas personības: Brāļi Kaudzītes (1976), Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds un Sergejs Eizenšteins. Post scriptum (1978) u.c. Ar filozofisku vispārinājumu Epners atklāja mūsu tautas kultūras bagātību filmās Lielvārdes josta (1980), atbildības problēmas pētīja filmā Četri meklē miljonu (1979, Lielā Kristapa balva), latvietības ideju - filmā Es esmu latvietis (1990, Lielā Kristapa balva). Epners bija filmas Būris (1993, Lielā Kristapa balva) režisors un scenārija autors, uzņēmis vairākas videodienasgrāmatas. Ansis visu paguva, visu izdarīja. Kad aizvadītā gada nogalē tikos ar viņu, lai gatavotu materiālu SestDienai, Ansis teica: «Zini, negribu gari runāt, vēl nav vēlēšanās par sevi visu pateikt.» Pēc tam rūgti pasmējās:«Vēl jau pacīnīšos, esmu iebalzamēts...» Ansis apzinājās savu slimību un teica pravietiskus vārdus: «Esmu mierīgs. Kamēr varu, tikmēr daru. Kad uzkāpju savā Ave studijā, kad montējam, sazvanāmies, jūtos brīnišķīgi. Problēmas ir vienīgi psiholoģiskas - visu mūžu esmu bijis kustībā un pēkšņi - stop!... Bet varbūt tā vajag... reiz jau bija jāapstājas...» Ansis apstājās, kad it kā viss, ko viņš šajā brīdī spēja izdarīt, bija paveikts. Viņš nodeva izdevniecībai Jumava apsolītās Himalajos un Šrilankā uzrakstītās Anša ceļa grāmatas. Viņš bija konsultants, skolotājs un padomdevējs saviem septiņiem Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantiem ceļā uz kinorežijas meistarību. Ansis Epners vienmēr bija kustībā - filmēja, rakstīja, skrēja, kāpa, gāja smagu meklējumu ceļus. Tas bija saistīts ar kino. Kino palīdzēja iepazīt pasauli, deva jaunus impulsus darbam, viņš bija ļoti kārs uz tiem. Viņš rezumēja meklējumu ceļu un impulsēja citus. Darbs allaž bija Anša pienākums, viņa ieradums, norma un nepieciešamība. Pēdējā laikā arī viņa glābiņš, zāles un līdzeklis, lai nedomātu par to, cik ilgi viņam vēl atvēlēts būt ierindā. Mārtiņš Avots, Latvijas Kultūras akadēmijas Kinorežijas nodaļas maģistrs: «Nebiju skolotāju saticis pāris mēnešu. Šo sestdien man Kultūras akadēmijā ir pēdējais eksāmens maģistra grāda iegūšanai. Skolotājs man aizvakar piezvanīja, lai es atnākot, jo pats eksāmenā nevarēšot būt klāt. Aizgāju pie viņa, un mēs visu izrunājām. Skolotājs bija saguris, bet mums abiem palika laba sajūta, ka visu esam izdarījuši līdz galam, ka mācību posms noslēdzies. Tas bija it kā studiju gadu pēdējais punkts uz i. Visiem viņa studentiem skolotāja ļoti pietrūks. Labi, ka es paguvu, ka šī pēdējā saruna notika...» Režisors Viesturs Kairišs: «Mēs, Anša Epnera studenti, zinājām par viņa slimību un apbrīnojām, ka mūsu pasniedzējs nekrita depresijā, turpināja strādāt un stingri ticēja, ka lietas vērsīsies uz labo pusi. Šajā ticībā bija Anša Epnera būtība un apliecinājums viņa cilvēciskajām spējām - nostāties pretī liktenim un ticēt uzvarai. Tāds viņš paliks mūsu atmiņā.» Daudzu Anša filmu operators bija Kalvis Zalcmanis. Vakar, kad kļuva zināma sēru vēsts, Kalvis teica: «Ansis bija mans draugs no skolas Mazsalacā. Man ir grūti šodien runāt. Ansis aizgāja kā cilvēks, kas visu izdarījis. Viņš bija neparasti darbīgs līdz pat pēdējai dzīves stundai. Ansis paguva uzrakstīt un nodot izdevniecībai savu grāmatu. Viņš bija liela autoritāte studentiem. Vēl vakar viņš studijā Ave lasīja viņiem lekcijas un telpā valdīja dziļš klusums, jo Ansis runāja tikko dzirdami. Anša pēdējā mācību stunda mums visiem - kā ar godu un augstu paceltu galvu aiziet no dzīves. Ansim bija neaptverama tiekšanās augšup, uz virsotnēm. Tagad viņš ir ceļā uz zvaigznēm.»