Ne viena vien dziesma, kas tā paņem un nelaiž vaļā, sanākusi arī The Sound Poets mūziķiem. Šķiet, būtu lieki pieminēt Kalniem pāri, bet ko lai dara, ja tās piedziedājums "kalniem pāri citi kalni būs/ Ar vienu soli pāri tiem, ar vienu soli..." paralēli manā galvā skan teju visu intervijas laiku, ko pavadu, sēžot uz jumta viņu studijā Andrejsalā un sarunājoties ar grupas solistu Jāni Aišpuru.
Arī grupas singli no jaunākā albuma Trīs, kas klajā nāks 7. septembrī, paspējuši nokļūt teju visu Latvijas radio topu virsotnēs, un jau tagad grupa, kuras sastāvā spēlē ģitārists Normunds Lukša, čelliste Undīne Balode, basģitārists Kārlis Josts un bundzinieks Pēteris Lunde, gatavojas vērienīgākajam koncertam tās vēsturē – tas plānots 20. oktobrī Arēnā Rīga.
Jānis stāsta, ka jaunajā albumā viss ir kopradīts, pat vārdus šoreiz sacerējis nevis viņš viens, piemēram, braucot vilcienā Rīga–Saulkrasti, kā ar dažām dziesmām tas gadījies iepriekš, bet kopā ar basģitāristu Kārli. Šad tad viņiem radošajā procesā pievienojusies pat Kārļa sieva mūziķe Alise Joste.
Savulaik, populārās mūzikas laukā ienākot ar grupu Smaragda pilsētas burvji jeb saīsinātajā variantā SPB, Jānis Aišpurs dziedāja angļu mēlē. Tagad Jānis atzīst, ka vairāk vēlas sasniegt klausītājus tepat Latvijā un savās dziesmās runāt vienā valodā ar viņiem.
Pirms intervijas braucu pie zobārsta, bija sastrēgums, mašīnā ieskrēja otra mašīna – bija tāds trieciens, ka viss no rokām izlidoja...
Maziņš dzīves trieciens. Tāda jau tā dzīve ir – sastāv no maziem dzīves triecieniem.
Kas vispār veido dzīvi?
Tas ir labs jautājums, dzīvi veido visas tās mazās lietas.
Taču piekritīsi, ka bieži gribas kaut kādu "superdzīvi", iedomājamies, ka mums vajag nezin ko...
Tas pat nav bieži, lielākajai daļai cilvēku ir tāda nostādne, kas nāk no ģimenes, sabiedrības, draugiem, ka tā "superdzīve" ir tā īstā. Tas ir tas, uz ko tiekties, un tādai tai dzīvei jābūt. Bet tie mazie dzīves triecieni...
Patiesībā viss, kas mums apkārt notiek, ir vienkārši ikdiena. Jautājums – kādu jēgu un svaru mēs paši tam piešķiram.
Izklausīsies varbūt ironiski, bet tik tiešām nekas šajā pasaulē nav jauns, viss ir bijis. Arī tie mazie triecieni gadsimtiem bijuši, mēs par tiem zinām, bet pa īstam tie mūs aizķer tikai tad, kad paši tos piedzīvojam.
Tev ir viegli nošķirt, kad tad ir tas "mazais", kad "lielais"?
Nē, esmu vairāk no tiem, kurš par visu domā: "Bāc, kas tā par lavīnu tikko uzvēlās?" Man patīk mazliet pārspīlēt, bet es mācos. Esmu identificējis šo problēmu sevī un mēģinu to kaut kā pieņemt, saprast, ka ne vienmēr tas vells ir tik melns, kā viņu mālē. Vajag tikai nedaudz pacietības un pirmo emociju vilni dabūt nost.
Šonedēļ, piemēram, līdzdarbojos nometnē Laba daba, kur mācu bērniem ģitārspēli. Mums katru vakaru ir kāds viesis. Vakar ciemos bija Ingus Augstkalns no Aerodium, kurš runāja par izpletņu lēkšanu, skaidaivingu. Viņš bērniem arī stāstīja par baiļu pārvarēšanu, ka savas bailes ir jāiepazīst, jo to pamatā ir liela daļa nezināšanas.
Tajā brīdī, kad uzzini ko vairāk par bailēm vai šajā gadījumā – par dzīves triecienu, kāpēc tas ir, kāds tas ir un vai tiešām tas ir tik traki, kā izskatās, tad bieži izrādās, ka tas vairs nemaz nav tik traki.
The Sound Poets tieši ir dziesma par bailēm no sevis. Ar tām esi ticis galā?
Tā ir baigā likteņa ironija, ka esmu šīs dziesmas vārdu autors. (Smejas.) Sound Poets dziesmās esmu sarakstījis visādas dzīves gudrības un tikai pēc tam vēlāk dzīvē izdzīvojis un sapratis, kā tas ir, kad ir pa īstam. Esmu daudzreiz smējies par to, ka ir jau labi uzrakstīts: "Bailēs iegulties/Lai tās aizplūst" vai "Bailes neskarot/ Drosmīgam nekļūt". Kad tekstu radīju, es to it kā sapratu, bet, kad tu kā cilvēks personīgi nonāc tādā dzīves situācijā, kur priekšā tiešām ir baiļu upe, rodas jautājums – ko tagad darīt?
Un ko darīt?
Nav variantu, bailes ir jāiepazīst un jāakceptē, tās nevar vienkārši izslēgt. Bailes nepazūd, tās ir kā tava ēna, bet var iemācīties ar tām sadzīvot.
Arī, atrodoties uz skatuves, izjūti bailes?
Nē. Mēs jau kāpjam uz skatuves, lai noķertu kaifu, prieku, labsajūtu un caur to nodotu šo pozitīvo emociju klausītājiem. Tur nav, no kā baidīties. Piemēram, mūsu grupas bundzinieks Pēteris ir īpašs stāsts. Viņš ar Pienvedēja piedzīvojumiem spēlē teju 25 gadus un savas bailes uz skatuves sen ir pārbaudījis. Bet, kad mēs nodibinājāmies kā Sound Poets, mums bija tas gods iesildīt Prāta vētru viņu turnejā 2012. gadā. Tā bija perfekta situācija, lai šīs bailes pārbaudītu. Pēkšņi mēs, jauna grupa, izejam uz skatuves, kur priekšā stāv 30 tūkstoši klausītāju! Tad varējām piedzīvot, kas notiek, un vienā brīdī attapāmies, ka mums patīk tas, ko mēs darām, ar prieku spēlējam un komunicējam ar cilvēkiem.
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 31. augusta - 6. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!