Pasaulē daudzi ir noguruši no sankciju politikas, vai varat prognozēt, kad tiks atceltas sankcijas?
Sankcijas no Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu puse tika ieviestas kā atbilde uz Krimas aneksiju, kā tur tas ir nosaukts. ASV apliecina, ka līdz tam, kamēr Krima netiks atgriezta Ukrainai, viņi savas sankcijas neatcels. Tā ir viņu oficiāla pozīcija. Eiropas Savienībā to formulē nedaudz citādāk, bet noteikums ir tas pats - atgriešanās pie tām robežām, kas bija pirms Krimas krīzes. To izdarīt ir ļoti sarežģīti. Nestādos priekšā, kurš no Krievijas vadītājiem, izlemtu darīt. Pat, ja Putins 2018.gada nolemtu "nepārvēlēties", un pie varas nāktu kāds vairāk liberāls cilvēks, nevaru iedomāties, ka viņš mainītu politiku attiecībā pret Krimu. Jo jebkurš referendums, kurš notiks Krimā, apliecinās iedzīvotāju vairākuma vēlmi palikt Krievijā. Tāpēc no juridiskā viedokļa man ir grūti prognozēt, kad varētu tikt atceltass ankcijas Tomēr, man liekas, ka tajā gadījumā, ja pamatā tiks izpildīta Minskas vienošanā, ja Donbasā beigsies asinsizliešana, tad izmaiņas sankcijās notiks. Kad tas notiks, to man ir grūti prognozēt. Tomēr kārtējās Normandijas formāta tikšanās laikā, kas notika Berlīnē, tika sperts nopietns solis uz priekšu. Tas ir - bruņotu EDSO novērotāju ievešana uz ugunslīnijas robežas. Baltijas Forums uz to, starp citu, aicināja jau gadu atpakaļ, Tāpēc man gribētos ticēt, ka maksimums pēc pusotra gada mēs uzsāksim konflikta deeskalāciju un attiecīgi arī sankciju pavirzīšanu malā. Ātrāk, manuprāt, nesanāks.
Līdz sankcijām pasaulē dominēja uzskats, ka visumā ir jāievēro Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) principi, kas paredz tirdzniecības brīvību. Vai sankcijas ir tikai epizode starptautiskajā politikā, jeb tās ir tikai iemesls, lai pamatotu patiesībā vispārēju atgriešanos pie protekcionisma politikas?
Es ceru, ka sankciju ieviesēju vārdi un darbi sakritīs, jeb kā angliski saka “put your money where your mouth is” (krieviski tas varētu būt “otvečai za bazar” jeb atbildi par saviem vārdiem red.) Katrā ziņā viņi runā par sankciju “tārgetēšanu” (no angļu “target” mērķis), respektīvi, sankciju nosacītību ar Ukrainas krīzi, un par to, ka Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) principu ievērošana turpinās. Un tas ir fakts. Krievija turpina palikt PTO, te tiek turpinātas procedūras, tajā skaitā tirdzniecības strīdi ar saviem partneriem. Mūsu tēraudlējēji te risina antidempinga jautājumus un tamlīdzīgi. Gribas ticēt, ka tad, kad šīs sankcijas beigsies, starptautiskās tirdzniecības noteikumi tiks ievēroti pilnā mērā, un ka sankcijas nav atkalatgriešanās pie protekcionisma sākums. Vienlaikus vēlos teikt, ka tās partneratiecības, kuras pašlaik ievieš amerikāņi, proti transatlantijas un transklusāokeāna vienošanās ar valstīm, ar kurām ASV rada brīvās tirdzniecības zonas no vienas puses Eiropas Savienībā, no otras Austrumos, šīs vienošanās sāk lielā mērā aizstāt Pasaules tirdzniecības organizāciju. PTO noteikumi ir universāli ANO ietvaros ieviesti noteikumi. Bet šie TTIP (Transatlantic Trade and Investment Partnership) un TTP (Trans Pacific Partnership) - tātad tranastlantijas un transklusāokeāna brīvās tirdzniecības līgumi - lielā mērā darbojas pēc pavisam citiem noteikumiem, vienlaikus aptverot teju vai 80% pasaules ekonomikas. Šajā nozīmē PTO pamazām atiet otrā plānā. TTIP un TTP noteikumi nav protekcionistiski, tomēr izslēdzot kā minumums Ķīnu un Krieviju no šīs sistēmas, viņi bez šaubām mums rada lielas problēmas. To vajag labi saprast, ka šī situācija visticamāk nozīmēs tirdzniecības karu saasināšanu. Šajā gadījumā attiecībā pret diviem partneriem un lielām ekonomikām - Krieviju un Ķīnu, kas paliks ārpus šīs praktiski globālās partnerības, ko veidos ASV ar saviem sabiedrotajiem.
Vai tas nenozīmē Rietumu un Ķīnas un Krievijas pretstāvēšanas tālāku padziļināšanos?
Jā, rezultātā tas padziļinās pretsāvēšanu starp mums un viņiem. Bet šo organizāciju iekšienē tas nozīmēs ASV ekonomikas dominēšanu, kas pašlaik, manuprāt, ir pati sekmīgākā, kas būs tālāk, grūti pateikt.
Daudzi grib cerēt uz pozitīvu lūzumu Rietumu un Krievijas attiecībās. Vai tas ir iespējams?
Cilvēki parasti grib mieru un uz to tiecas. Taču pienāk arī tādi laika periodi, kad cilvēki nav arī pret karu. Viņu galvās kaut kas saasinās un viņi ir gatavi arī konfrontācijai. Tomēr nācijas normāls stāvoklis ir gribēt mieru - audzināt bērnus, attīstīt ekonomiku, iegūt labklājību. Šādā aspektā mēs visi gribam, lai atjaunotos tā situācija, kas bija pirms visām šīm krīzēm. Tomēr jautājums, kurš tika izvirzīts arī "Baltijas Forumā", ir - uz kādiem principiem ir balstīts miers un attiecības? Rietumi ir pārliecināti, ka Krievija pārkāpa šos principus, kuri valdīja pēc Helsinku vienošanās. Krievija norāda uz to, ka jau sākot ar Dienvidslāvijas krīzi, pavisam noteikti jau sākot ar pirmo Irākas karu un arī Tuvajos Austrumos, vispirms jau ASV ar saviem parteriem izgāja ārpus tā konteksta, kas bija noteikts gan Helsinkos, gan virknē ANO rezolūciju. Krievija saka, jūs pirmie tos pārkāpāt, bet Ukrainā sarīkojāt valsts apvērsumu, tāpēc mēs varējām rīkoties tā, kā rīkojāmies. Tāpēc šajā brīdī, lai atgrieztos pie miera, vajag nopietni vienoties par to, uz kādiem principiem tas tiks uzturēts. Tā atkal ir robežu negrozāmība, neiejaukšanās citu valstu iekšējās lietās, spēka nepielietošana. Šie visi principi tagad ir nosvītroti nost. Kā precīzi šajā “Baltijas Foruma” tribīnē to atzīmēja mans ungāru kolēģis profesors Pals Tamašs, pretstatā “aukstā kara” laikam, kurā tomēr tika ievēroti noteikumi, pašlaik valda pilnīgs “bardaks”. Tātad vispirms vajag tikt ārā no šī bardaka, no jauna vienoties par uzvedības principiem, un tad atjaunot attiecības un atsākt pārrunas par jautājumiem, kuru nerisināšana ir ļoti bīstama - kodolieroči, terorisms, un tā tālāk. Tos ir iespējams risināt - no Krievijas vadības viedokļa - tikai ar kādu spēcīgu partneri, kurš atbild par saviem vārdiem. Un man liekas, ka no Krievijas vadības viedokļa Eiropas Savienība pašlaik nav šāds partneris. Pirmkārt, te priekšā ir vesela virkne vēlēšanu. Otrkārt, Merkele, kas šķita līdere, ir nonākusi ļoti sarežģītā situācijā pašas valsts iekšienē. Treškāt, no Eiropas Savienības ir izkritusi Lielbritānija, kas arī visu sarežģī. Ceturtkārt, Amerikā ir pārejas periods, kurš noslēgsies ne pat novembrī, kad vienkārši tikai tiks ievēlēts prezidents, bet pēc četriem pieciem mēnešiem, kad pilnībā noformēsies jaunā ASV administrācija. Tāpēc var pieņemts, ka kaut kāds stabilizācijas procesa sākums, pārrunu, konflikta deeskalācijas sākums būs kaut kad nākamā gada vasarā, kad krievu un amerikāņi kaut kādos apstākļos var atjaunot dialogu augstākajā līmenī. Lai arī kaut kādi “karstie punkti” saglabāsies, mēs vismaz tad zināsim uz kādiem noteikumiem tiks īstenots jaunais dialogs. Līdz tam grūti iedomāties kā Krievijas vadība var šajā procesā iekļauties.
No foruma tribīnes jūs izteicāt zināmas cerības, ka ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēs kompetenta sieviete nevis kāds vīrietis. Cik svarīgi Krievijas un ASV attiecību risināšanā ir tas, kas būs ASV prezidents?
Atbildot uz pēdējo jautājumu, esmu stipri pārliecināts, ka ASV prezidente būs Hilarija Klintone. Ņemot vērā to, ko esmu lasījis par ASV vēlēšanām, reālās izredzes, ka tiks ievēlēta Klintone ir ir 87 pret 13, lai arī sabiedriskās domas aptaujas rāda mazāku procentuālo pārsvaru viņai. Klintone atšķirībā no Trampa lieliski zina savstarpējo sarunun tematiku, lieliski saprot par ko un kāpēc ir konflikts. Noteiktos apstākļos, proti, ja uzvarēs saprātīgi domājošo frakcija Klintones administrācijā, aptuveni nākamā gada vasarā mēs varētu uzsākt deeskalācijas procesu. Tomēr pat pašas Klintones potenciālajā komandā būs divas nometnes - to nometne, kuri vēlas atjaunot attiecības un pat tās uzlabot, un to nometne, kas uzskata, ka ASV nekādos apstākļos nevar vest sarunas ar Putinu, ka Putins un viņa apkārtne ir tik ļoti korumpēta, tik ļoti daudz reižu ir likusi viņiem vilties, tik daudz reižu nav teikusi patiesībuin un ir darbojusies pret ASV interesēm, ka Putinu vajag “nospiest” līdz galam. Lai arī to noliedz, ka šī “režīma maiņas” politika pastāv, taču tā pavisam noteikti neapšaubāmi pastāv. Tātad ar sankcijām, ar tieša un netieša spiediena palīdzību, ar propogandas kariem, ar bruņojuma palielināšanu ap Krievijas Federāciju padarīt šīs valsts dzīvi tik sarežģītu, lai sociālās neapmierinātības spiediena rezultātā vai ar kāda cita spiediena palīdzību gāztu pašreizējo Krievijas vadību, un tad ar nākamo, sak, mēs vienosimies. Bet ar pašreizējo Krievijas vadību, viņi tā uzskata, vienoties nav iespējams. Es izteicu optimistisku uzskatu, ka varbūt uzvarēs saprātīgi domājošie. Taču es pavisam nevaru garantēt, ka neuzvarēs “vanagi”, kuri kā minimums prasīs lai gan ASV, gan Eiropas Savienība turpinātu Krievijas izolāciju. Savukārt ņemot vēra to, ka Krievijas, tāpat kā jebkuras citas valsts, ekonomika nav pašpietiekama, bet ir atkarīga no attiecībām ar citām pasaules valstīm, tad viņi uzskata, ka viņiem vēlāmā režīma maiņa un attīstības paradigmas maiņa Krievijā notiks. Es domāju, ka tas ir ļoti bīstams viedoklis, jo ievainots lācis var parādīt savus nagus veidā, kas, protams, būs traģēdija krievu tautai, bet arī daudzus citus apkārt tas arī skars vistraģiskākajā veidā.
Latvijā daudzi tieši uz to cer, ka ASV uzvarēs tieši stingrās līnijas piekritēji, tie, kas vēlas panākt režīma maiņu Krievijā...
Ja tas notiks, tas novedīs pie ļoti asas konfrontācijas, salīdzinot ar kuru pat Kubas krīze var likties diezgan viegla epizode.
Vai ģeopolitikā visu nosaka lielie spēlētāji, un tādēļ no apakšas mainīt neko daudz nav iespējams arī ekonomiskajos sakaros, vai arī vietējā līmenī var attīstīt ekonomiskos sakarus neskatoties uz to, kāda ir ģeopolitika?
Cilvēki ir cilvēki un no viņu viedokļa kaut kas ir atkarīgs. Abās robežas pusēs ir pietiekams skaits cilvēku, kuri ir ieinteresēti, lai Krievijas un Latvijas attiecībās viss būtu vismaz mierīgi. No otras puses Latvija ir NATO un Eiropas Savienībā, un tā var rīkosties tikai savas ierobežotās suverenitātes rāmjos. Tāpēc Latvijai kaut ko diktēs un pat ļoti cieti diktēs Vašingtona, kaut ko Brisele. Un te diemžēl Latvijas valdība nevar darboties viena pati, darīt tā kā Šveice vai pat Somija, kas nav NATO dalībvalsts. Tomēr pilsoniskā sabiedrība - un "Baltijas Forums" kā viena no tās izpausmēm - ir ieinteresēta, lai turētu atvērtus kanālus, kurus tā var ietekmēt - studentu un mācībspēku apmaiņu starp valstīm, kultūras sakarus, teātra izrādes, atpūtu Jūrmalā. Vismaz šo. Pēc tam arī politiķi un politologi gatavo savu analīzi un piedāvā savai vadībai. Piemēram, kolēģis Andris Sprūds, viņa pārstāvētais Latvijas Ārpolitikas institūts ir tuvs Latvijas ārlietu ministrijai. Esmu pārliecināts, ka caur viņa Rīgas konferenci, kas drīz notiks, caur šo forumu, caur mūsu tikšanām Maskavā, Berlīnē un citos laukumos, mēs izstrādājam mazāk konfrontējošus modeļus, vismaz divpusējās attiecībās. Protams, mēs nevaram atbildēt par NATO, ES vai Krievijas lielo līniju - tas būtu pārāk ambiciozi. Bet mēs bruģējam ceļu tiem, kas nevēlas attiecību saasināšanos. No paša mūsu sākuma, kopš 1998.gada, kad tika izveidots "Baltijas Forums", mēs liekam barjeru priekšā tādiem cilvēkiem kā Zatuļins, Prohanovs, Dugins, kas Baltiju vispār neuzskata par patstāvīgu politisku teritoriju, par valstīm. Viņiem tā ir viņu krievu impērija. Diemžēl Maskavā šī kohorta šo visu notikumu fonā sāk iegūt zināmu spēku. Tas praktiski ir neofašisms ar krievu nokrāsu un ar to vajag cīnīties. Mēs ieturam savu līnīju stingri, apstāvīgi un darīsim visu, lai veselīgie spēki abās pusēs pazītu viens otru, būtu brīdināti un uzstātu, lai politiķi abās pusēs uzvestos, ja ne labvēlīgi, tad vismaz ieturēti.
Ko vieglāk prognozēt - kas kļūs par ASV prezidentu, vai būs vai nebūs uzlabojums attiecībās starp Rietumiem un Krieviju?
Nedēļas laikā mēs uzzināsim, kas būs ASV prezidents, bet drīzu attiecību uzlabošanos pašlaik iespējams progozēt tikai ar ļoti plielu potenciālās kļūdas daļu.
Vai ASV prezidents nevar izlemt uzlabot attiecības ar Krieviju?
ASV prezidents vienatnē nelemj, vai viņš uzlabos vai neuzlabos attiecības ar Krieviju. Bet no prezidenta, viņa komandas, un miera, kas Savienotajās Valstīs parasti iestājas pēc vēlēšanu sacīkstēm, ļoti daudz kas ir atkarīgs. Personiski es esmu optimists, bet dzīvosim redzēsim.
Jūs Baltijas foruma tribīnē izteicāt cerību, ka Klintones politika atšķirsies no Obamas politikas, tomēr viņi taču pārstāv vienu un to pašu partiju?
Arī Obama nebija pret Krieviju noskaņots cilvēks. Tā ir smagu apstākļu sakritība, kas izveidojās no tā, ka daudz kas notika, tajā skaitā Krievijas vadības vainas dēļ. Par to, ka ir pasliktinājušās ASV un Krievijas attiecības, nevarētu nekādā gadījumā likt vainu tikai un vienīgi uz Obamu, tas ir daudz sarežģītāks jautājums.