Nekad neesmu bijis uz Imantdienām – tas latvietim laikam nav nekas tāds, ar ko vajadzētu lepoties. Turklāt vēl, ja esi mūzikas pētnieks un – jo vairāk – kvēls Imanta Kalniņa cienītājs. Varbūt tāpēc, ka komponista daiļrade tik izteikti raksturo viņu pašu, arī šo viņa izprašanu tveru kā kaut ko dziļi individuālu, masu pasākuma gaisotne nešķiet īsti pareiza, ja apkārt redz cilvēkus, kuri tur nonākuši tikai nejauši.
Apmeklējot festivālus, klausītājam, kuru mūzika interesē un kurš tajā kaut kādā mērā orientējas, ir sava vīzija, kādu mākslinieku (protams, joprojām dzīvo un aktīvo) šajā festivālā pietrūkst, lai to varētu uzskatīt par pašu pilnību. Droši vien tas ir līdzīgi kā ar krogu vai klubu apmeklētājiem, kuri draudzīgi, bet bieži vien arī apnicīgi mēģina vakara dīdžejam "palīdzēt", pasakot priekšā, kuras grupas konkrēto dziesmu tūliņ pat vajadzētu uzlikt. Ja atskan kāda cita dziesma, viņš to var arī neatpazīt, jo, mēģinot izlikties gudrāks par dīdžeju, viņš beigu beigās ir spiests atzīt, ka tā bijusi vienīgā tās grupas dziesma, ko viņš līdz šim zinājis, un tā otrā, kas labāk iet pie sirds dīdžejam vai šajā brīdī liekas iederīgāka, viņam nemaz nepatīk.
Vēl gadās tāda situācija, kad dīdžejs savā smagajā plašu somā patiešām ir sameklējis prasīto dziesmu, bet vienīgais cilvēks, kurš to gribējis dzirdēt, ir izgājis uzsmēķēt un atgriezies grib, lai to uzliec atkal...