Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Aktuāli
Rīgā +2 °C
Skaidrs
Trešdiena, 17. aprīlis
Rūdolfs, Viviāna, Rūdis

Lauma Spridzāne

Kāpēc policijas ziņojumos nav zilumu

Valoda ir nebeidzams prieka avots. Sakiet, ko gribat, bet daudzās vārdu spēles, lietojuma nianses, konteksts, neveiklības, sacītā izteiksme un zemteksti – nu, tīrākā izklaide un sajūsmas mirkļi!

Izstūrēt sānslīdi

Attīstīt ātrumu līdz 200 kilometriem stundā, noraut rokas bremzi un joprojām kontrolēt, ko dari... Tas, protams, skan bīstami, bet – arī aizraujoši. Turklāt ne mazāk iedvesmojošs ir viss drifta braucēja Kristapa Bluša stāsts, kā no entuziastiskas aizraušanās un auto ķīlēšanas mazā garāžā viņš nonācis līdz pirmajām vietām pasaulē šajā sporta veidā un arī biznesam, ko pazīst un novērtē tālu aiz Latvijas robežām.

Raksim ezeru vai būvēsim dambi?

Vairākas dienas neatslābstoši sekojot līdzi notikumiem Jēkabpilī, kur vārda tiešā nozīmē daba demonstrēja savu absolūto pārākumu, šķiet, visiem ir skaidrs, ka par klimata problēmām nudien jādomā un jau laikus jāgatavojas arī lielākām iespējamām kataklizmām.

Vārdi, darbi un to nozīme

Vārdu dziļākas nozīmes un valodas kontekstā domājot, reizēm šķiet, ka vārds "labdarība" būtu jāaizstāj ar ko citu.

Valsts mēroga potenciāls

Pēc pirmās nedēļas jaunajā gadā, iespējams, kādam jau vēlme pēc veselīgāka dzīvesveida apsīkusi, apņemšanās būt jaukākam cilvēkam izplēnējusi un vispār viss atkal grūti un vecajās sliedēs. Tomēr gribas to jauno lappusi sākt ar ko iedvesmojošu.

Ārdošs gads

Jūtu sev uz rokas mazu gabaliņu Azovstaļ metāla, ko draugs no Kijivas atvedis kā dāvanu, skatos uz šī gada Ziemassvētku egles galā esošo saulespuķi un ukraiņu kareivi ekrānā, kas dejo, lai sasildītos, un domāju par 2022. gadu.

Svētku sajūta

Ziemassvētki pienākuši. Ar jaunu valdību Latvijā, ar atkusni ielās, ar korupcijas skandālu Eiropā, ar dāvināšanas un laba darīšanas prieku tam visam pa vidu. Ar kara desmit mēnešiem Ukrainā. Un ar kādām sajūtām? Jo Ziemassvētku laiku taču pieņemts uzskatīt par miera un klusuma pilnu, par gada svētsvinīgāko nakti...

Kariņš. Otro reizi

Esam tikuši pie jaunas valdības. Beidzot. Šķiet, tik garu, piņķerīgu un, jā, no malas raugoties, gribas teikt – arī nedaudz nesakarīgu valdības veidošanas procesu, nebija gaidījis neviens.

Noziegums un sods

Tas nav pētījumos balstīts apgalvojums, tomēr šķiet, ka bieži vien dažādi skandāli žurnālistikā, kas pašiem mediju pārstāvjiem liekas bezgalskaļi un vismaz valsts mērogā svarīgi, nebūt tādi nav – galu galā tie izrādās nozares iekšienē risināmi jautājumi.

Vārda un līdzsvara spēks

Vārda un, plašāk raugoties, valodas spēks nekad nav ticis apšaubīts, un visos laikos to lieliski apzinājušies ne tikai romantiski dzejnieki, bet arī totalitāras varas nesēji. Ne velti tieši vārda brīvība ir tā, par kuru nemitīgi tiek lauzti šķēpi un notiek diskusijas vēl mūsdienās. Nereti tieši izteikumu dēļ atceras politiķus, valoda var saliedēt vai, tieši otrādi, – šķelt.

Apspēlēti? Komentāru nav

Atzīšu – uzreiz pēc vēlēšanām šķita, ka, rakstot sīkāk par politiku un parlamentā iekļuvušajām partijām, šoreiz vispirms būs jāpievēršas opozīcijai. Taču jau pavisam drīz nācās secināt: jaunā opozīcija izrādījusies krietni mierpilnāka, nekā varētu likties.

Ar savu valsti, himnu un karogu

Mums ir izdevies saglabāt savu valsti šajos laikos, un ar to ir jālepojas. Tā ir liela bagātība, – saka Latvijas hokeja leģenda Artūrs Irbe.

Saule mūsos

Ar pilnu atbildību saku: Dziesmu un deju svētki ir viens no ļoti būtiskiem pamatiem mūsu valsts pastāvēšanai, jo kopā, svētkos, mēs piedzīvojam ideālo Latviju, – šīs nedēļas sarunā ar SestDienu saka deju ansambļa Daiļrade vadītāja Iveta Pētersone-Lazdāne.

Baumu mākoņi, ziņas un dzīvesziņas

14. Saeimas vēlēšanu rezultāti ļāva zīmēt dažādus jaunās valdības veidošanas scenārijus, dažiem to paredzot samērā ātru un vienkāršu, citiem – taisni otrādi, norādot uz daudziem klupšanas akmeņiem, kas politiskajiem spēkiem jāpārvar, lai varētu vienoties pat par lielajām lietām, kur nu vēl sīkākām detaļām un visu kārotajiem krēsliem...

Sakārtotības gaidās

Aizvadītajā nedēļā vējš jau paguvis noplēst gandrīz visu zelta rudeni, atkal uz visiem laikiem aizgājuši lieli cilvēki, gaisā vēl jūtamo siltumu lēnām pārņem tuvās ziemas vēsums. Valdība Latvijā joprojām nav izveidota, Ukrainā turpinās karš, kura attīstība grūti prognozējama, turklāt nestabilitāte vērojama arī citās valstīs, kur Krievijas "pirksts" tā vai citādi jūtams.

Televizoru galvas

"Pavisam īsi – man viss ir labi," – tādu ziņu no drauga Kijivā saņēmu pirmdienas rītā, vēl tikai lēni dzerot pirmo kafiju un pieslēdzoties darba nedēļai. Nodomāju – tas saistībā ar jau iepriekšējās dienas ziņām par bumbošanu citviet Ukrainā, līdz sapratu – nē, tas par Kijivas centru, kurš vēl pirms neilga laika šķita salīdzinoši drošs (protams, cik nu vispār drošs patlaban jebkas var būt valstī, kura jau astoto mēnesi turas pretī Krievijas agresīvajam iebrukumam).

Superstāra potenciāla meklējumos

Oktobra sākums nenovēršami tuvojas, un politiķi nu jau ir burtiski visur: uz ielas, pie sienas, pasta kastītēs un ekrānos... Šajās pēdējās nedēļās pirms vēlēšanām var vērot, tā teikt, pilnu spektru politikas instrumentu darbībā – no tiešām reklāmām, karstām debatēm un komentāriem par dažādiem svarīgiem jautājumiem līdz slēptiem dzēlieniem konkurentiem un mediju rīkotiem šoviem ar izklaidējošu noti. Kad ir par daudz?

Influenceri uz sarkanā paklāja

Šad tad satiekoties pandēmijas laika izkaisītajos, saraustīti neregulārajos notikumos, kinoļaudis lielākoties rādīja drūmas sejas un nepavisam nebija noskaņoti optimistiski. Taču šis rudens un viss nākamais pusgads ir patiess iemesls smaidīt – uz lielajiem ekrāniem gaidāmas veselu divdesmit filmu pirmizrādes, tostarp beidzot savu skatītāju Latvijā, jācer, varēs sastapt arī vīrusa trakuma laikā vairākkārt atliktu pirmizrāžu veidotāji.

Lēti un labi nevarēs

Cik daudziem pieaugušo dzīvē no skolas laika palikušas vien gaišas atmiņas, cik daudziem mūžīgas traumas un eksāmenu murgi naktīs rādās arī vēl pēc 30 un 40 gadiem, statistika neuzskaita, un varbūt labi, ka tā. Taču katru gadu septembris pienāk un jauns mācību gads atkal sākas.

Nebeidzama cīņa

Zili mirgojošu policijas gaismu pavadībā šonedēļ sākās pēdējā laikā visādi dēvētā pieminekļa demontāža Pārdaugavā. Jāatzīst, pati to negaidīju, taču līdz ar ziņu, ka tā tiešām notiek, pārņēma tāda kā atvieglojuma sajūta – it kā līdz galam neapzināts smagums būtu mācis visu šo laiku. Tā teikt, it kā jau man personīgi no tā nekas nemainās... tomēr tagad kaut kā brīvāk elpot.

Vecās sejas jaunās skaņās

Šīs nedēļas sleju sākšu ar ieteikumu – šajā augusta karstumā vērts atkal pakavēties atmiņās vai atmiņu stāstos par Staburaga un mūsu cilvēku likteņiem, aizbraucot līdz tai pusei. Likteņdārzā durvis vēris Saieta nams. Ar akmeņiem, koku saknēm un ābeļziediem, kas vēsta par pagātni, un horizontāli noguldītiem skatu torņu tiltiem nākotnē jau pati šīs vietas ideja ir sāpīgi skaista un vasaras beigu daļai piestāvoša. It kā līdz ar zvaigžņu lietiem pati bezgalība visus aicinātu tā vienkārši pastāvēt nakts vidū atgāztu galvu un padomāt par mūsu eksistences jēgu, tās bezgalīgo skaistumu un zudību vienlaikus.

Parādīt dzīvotspēju

Šis laiks vairāk nekā jebkad pierāda, ka vienīgais pareizais ceļš ir dzīvot šeit un tagad – lai cik arī nodeldēta šī frāze mūsdienās izklausītos. Citādi – mēs baidāmies no agresorvalsts, kas blakus, baidāmies no jauniem vīrusa viļņiem, no triecieniem, ko tie var nest līdzi, no enerģētikas krīzes un tai sekojošām problēmām baidāmies. Baidāmies krāt – ka viss vienā mirklī inflācijā nepazūd, un baidāmies tērēt – ja nu situācija pavisam kritiska. Baidāmies pateikt par daudz un baidāmies, ka sapratīsim par maz...

Aizved mani uz Slīteres siliem un tur arī atstāj

Šīs nedēļas slejā gribētos turpināt runāt tikai Skujenieka pantos. Nekas tad nebūtu pārspīlēts, jo tajos bija viss – gan mūžīgi skaistais, gan ironiski piezemētais un ne tikai. Tieši viņa dzejoļu krājums Nekā personīga (no kura ņemtas rindas arī šīs slejas virsrakstam) man, nodriskāts, neskaitāmas reizes lasīts un vākus jau gandrīz zaudējis, stāv to lietu kastē, kas vienmēr līdzi ceļos un neceļos.

Par Prātu, par Vētru, par Cilvēkiem

Lielu cilvēku aiziešana vienmēr kaut uz mirkli apstādina, un, šķiet, tukšums, ko tāda personība atstājusi, fiziski telpā sajūtams. Pēdējās nedēļas šajā ziņā ir nežēlīgas – vēl rakstījām SestDienas slejās atvadu vārdus vienam, kad nāca ziņa jau par nākamo. Šīs nedēļas lappusēs piemiņas vārdi ārstam un valstsvīram Georgam Andrejevam. Bet Knuta Skujenieka ausīs visu laiku jau skanošie panti – nākamnedēļ.

Iniciācija XXI gadsimtā

Pārliecības, ka nākotnē nekāda kūleņa vairs nebūs, man nav, bet kustība jāturpina! – sarunā ar SestDienu šonedēļ saka uzņēmējs Andis Pikāns. Līdz ar pandēmijas sākumu viņš ķēries pie Lantes muižas atjaunošanas, un, kā pats saka, galvenais ir cīņa ar sevi, lai negribētos šo procesu paātrināt. 24. februāris – kara sākums Ukrainā – licis meklēt jaunu motivāciju, kāpēc vispār jebko turpināt. Un tomēr. Nu jau vairāki gadi viņam pagājuši vienas pussabrukušas vietas atjaunošanā. Kādēļ tas bija vajadzīgs?

Ārējais, iekšējais

Ārpolitika pēdējā laikā patiesībā ir tāds neprecīzs termins tajā nozīmē, ka, šķiet, līdz ar 24. februāri nekāda "ārējā" politika vispār vairs neeksistē – tas, kas kādreiz bija kaut kas visai tāls un ar ikdienas problēmām un dzīvi varbūt tikai ilgtermiņā saistīts, pēkšņi kļuvis tuvs, teju taustāms un arī iekšpolitiski tikpat svarīgs, cik lēmumi par skolotāju algām vai nodokļu palielināšanu. Starptautiskā politika pēdējos mēnešos kļuvusi būtiska mums pilnīgi visiem, ietekmējot arī pavisam parastus lēmumus un ikdienu – sākot no tā, vai un cik lielas veidot pārtikas rezerves, un beidzot ar filozofiskām pārdomām, cik vispār droši savā dzīvē un mazajā burbulī varam justies.

Atteikties no ērtības domāšanā

Kamēr karš nav noslēdzies, katrs pieņem savu lēmumu par to, kā vēlas ar to tikt galā, norāda ukraiņu režisors un scenārists Maksims Nakonečnijs. "(..) mēs darām visu, lai ātrāk izkāptu no upura lomas. Tas, ka šeit krīt raķetes, nenozīmē, ka tā ir cita pasaule. Tā ir tā pati, kurai piederi tu un tava valsts. Vēlos, lai mēs visi kopā varētu ieņemt kopīgu pozīciju," viņš saka.

Par jaunām sejām. Un Putniem

Karš Ukrainā turpinās – nu jau vairāk nekā trīs mēnešus. Pārtikas cenas (tostarp tikko pieminētā Krievijas iebrukuma dēļ) pasaulē kāpj, un jau tagad skaidrs: tā nebūs tikai nabadzīgāko valstu problēma. Tikmēr pašmāju politikā jau pirmsvēlēšanu laika grūstīšanās. Gribētos teikt – tas viss tikai tāds pavasara dullums, bet diemžēl jāatzīst – tuvākie mēneši nudien nezīmējas gaišos toņos, iespējamie risinājumi nešķiet ne spīdoši, ne ātri, un, šķiet, jāgatavojas gan jostu savilkšanai, gan visai košam priekšvēlēšanu laikam, kad solījumu būs daudz, bet, kas no tā vēlāk tiešām “kritīs makā”, grūti prognozēt.

Lai nevajadzētu karāties

Līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā 9. maija “masoviks” (par svinībām to kaut kā mēle tomēr neceļas dēvēt) pie pieminekļa Pārdaugavā bija diskusiju jautājums. Katru gadu līdz ar šo datumu varēja aktualizēt visu par integrāciju, mēģināt mērīt, vai tautas šoreiz uz šašliku ar Georga lentīti piedevās atnācis vairāk vai mazāk, meklēt kļūdas politikā un ikdienas attieksmē utt., utjp., utml. Karš to ir mainījis.