Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Aktuāli
Rīgā +2 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Lauma Spridzāne

Sadoto roku ceļš

Sadotas rokas vienmēr bijis palīdzības un atbalsta simbols. Simbols ciešai paļāvībai uz blakus stāvošo, kopīgam spēkam un ticībai, ka viss vēl ir iespējams. Droši vien tāpēc augustā, kad ik gadu atceramies gan Baltijas ceļu, gan vēlākos puča notikumus, vienmēr sanāk aizdomāties arī par to, cik daudz no šīs paļāvības un kopīgā spēka sajūtas mūsos ir šobrīd. Jā, arī par to, cik gatavi esam pasniegt roku līdzcilvēkam visdažādākajās situācijās vai par spīti atšķirīgiem viedokļiem atsevišķos jautājumos tajās svarīgākajās un lielajās lietās tomēr spēt vienoties, ieklausīties un atbalstīt citam citu.

Uzspīdēja un aizgāja

Sakarsušo gaisu šonedēļ satricināja pēkšņa sēru vēsts – mūžībā aizgājis hokejists Matīss Kivlenieks. Atbrauca un pavilka – šos vārdus vēl tik nesen, maija beigās, likām virsrakstā zem viņa bildes uz žurnāla vāka. Vēl viena mūsu sporta zvaigzne, kas tik vien paspēja kā iemirdzēties. Netaisnīgi, pāragri – tie, lai arī patiesi, ir tikai vārdi, kuri neko vairs nemaina. Tāpēc atliek vien vēl un vēlreiz paust līdzjūtību jaunā sportista ģimenei, tuviniekiem, draugiem un visiem, kas viņu pazina, un vēl un vēlreiz atcerēties.

Mūsu selfiji pandēmijas vasarā

Šķiet, vienīgā līdz galam patiesā atbilde uz jebkuru jautājumu šobrīd ir karstums. Var, protams, par to sūkstīties, atkal un atkal jautājot, kur ir palikusi mūsu patīkami vēsā ziemeļu vasara, kad ceļojums uz dienvidu pusi un +30 grādu likās eksotika. Var skatīties arī no otras puses, priecājoties, ka varbūt beidzot pienācis mirklis, kad teju visu šeit dzīvojošo hroniskais D vitamīna trūkums gada garumā pārvērties tā pārdozēšanā, kas arī, protams, nav labi, tomēr vismaz savādāk.

Gaismai pretī

Beidzot. Beidzot tie Jāņi, tās Līgas, tie svētki pienākuši! Nedēļu pirms saulgriežiem jau pavisam droši var dzīvot to noskaņās, ne par ko citu īpaši nedomāt, un šī gada daudzās brīvdienas svētku nedēļā to pat pilnīgi oficiāli atļauj. Pazust mežos, iebrist zālē, sajust jūras vai upes plūdumu apkārt… Galu galā – nopļaut tā kārtīgi beidzot to zāli, sakārtot māju.

Caurspīdīgā cilvēka blaknes

Valdībā izmaiņas veiktas, pašvaldību vēlēšanas notikušas, vismaz teorētiski politiskā dzīve nu atkal kādu laiku Latvijā varētu tecēt nedaudz mierīgākā gultnē. Taču pēcgarša un jautājumi par politisko procesu pēc pēdējiem notikumiem tomēr palikuši un nebeidz urdīt.

Nepieļaut nomales efektu

Nezin vai Varakļānus, kam augstākā līmeņa cīņu rezultātā beigu beigās ļauts palikt pašiem par sevi, var uzskatīt par mazu cinīti, kas gāzis vai vēl gāzīs vezumu, bet to, ka tieši šī novada liktenis izraisīs teju konstitu­cionālo krīzi, šķiet, neprognozēja neviens. Tas, ka ar lielās un ilgi nākušās administratīvi teritoriālās reformas iedzīvināšanu nebūs viegli, gan bija zināms jau sen. Un tas, ka pašvaldību vēlēšanas pienākušas, bet visu novadu robežas joprojām nav skaidras, tam ir tikai vēl viens apliecinājums.

Uzvaras un zaudējumi

Kamēr Latvijā gaviles nav rimušas un sirds rajonā pat ne tiem lielākajiem hokeja faniem joprojām silti par valstsvienības skaisto čempionāta iesākumu, citos laukumos un frontēs cīņas aizvadītajā nedēļā nebūt nav bijušas mazāk kaismīgas.

Pasaules gala gaidītājiem

Kopš rudens būtiski samazināju­sies Latvijas iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi... Tā šī mēneša sākumā vēstīja kāds aģentūras LETA virsraksts, atsaucoties uz Eirobarometra aptaujas datiem. Uz šādu secinājumu skatoties, uzreiz gribas uzdot šajā gadsimtā jau teju banālo jautājumu: un kā jūs šobrīd jūtaties?

Par gatavību kāpt

Kas ir augstākā virsotne, ko savā dzīvē esat sasnieguši? Vai tas jūs ir mainījis? Un vai uzreiz aiz tās jau bija redzama nākamā?

Caurvēja laiks

Kas ātrāks – zirgs vai mašīna? Un cik ļoti jābaidās no senā latvju bieda caurvēja? Principā var teikt, ka šīs nedēļas SestDienā esam pievērsušies vairākiem mūžīgajiem jautājumiem, uz kuriem centušies atbildēt jau klasiķi un tautas gudrība. Ļoti iespējams, šis tam nudien ir visīstākais brīdis, jo kā gan vēl labāk nomierināt no ikdienas vīrusa, ierobežojumiem, nebūšanām un drāmām nogurušo prātu? Galu galā, kā pierādījis aizvadītais gads, pat dīkstāve cilvēku neglābj, un teju visu darbaļaužu allaž kaut kur sirds dibenā glabātā cerība, ka pienāks brīdis, kad varēs saņemt algu par nestrādāšanu, tomēr izrādījies mīts un nevienu laimīgu nedara.

Pie saknēm, pāri galotnēm

Kāda ir jūsu pirmā asociācija ar savu valsti? Kas pirmais nāk prātā, kad runa ir par Latviju? Un ar ko, jūsuprāt, kā valsts varam tā pa īstam lepoties?

Lai redz arī sliktie zēni

Šoku, ko pagājušajā nedēļā radīja, jāsaka, nu jau kārtējā skaļā slepkavība pēdējo gadu laikā, grūti pārspīlēt. Vēlāk inter­netā klejojošie kadri no šaušanas brīža videonovērošanas kamerā un bildes ar sadegušo auto mežā, oficiālā izmeklēša­na, ierasti skopie policijas komentāri – nevajag būt īpaši bailīgai dvēselei, lai neviļus no tā visa sarautos un sāktu pārdomāt, kādā pasaulē un cik drošā vidē ikdienā dzīvojam.

Par Raimi, Mildu un tiešraides drāmām

Joki par kovidlaiku kā seriālu, kuru skatās citplanētieši, jau kļuvuši veci, bet kaut kāda dīvaina tiešraides sajūta par visu, kas saistībā ar vīrusu apkārt notiek, joprojām palikusi. It kā ar katru nākamo soli, politisko izšķiršanos, ierobežojumu ieviešanu un mīkstināšanu, katru atklājumu un kopējās situācijas attīstību visa pasaule ietu pretī kādam nenovēršamam finālam. Laimīgam un rosinošam, drūmam vai traģikomiskam? Tad jau redzēs, kāda paredzēta nākamā sezona un no kura punkta tā sāksies…

Otrā gada Lieldienu Idilles

Sniegbalta ola uz melni nokrāsota dēļa izceļas varbūt pat spilgtāk nekā krāsu raibums kņadas vidū. Ļoti skaidri atminos šo sajūtu un gluži vai fotogrāfiju savā acu priekšā no pērnā gada – šķiet, tā bija pirmā reize manā mūžā, kad Lieldienas nesvinēju smejošu cilvēku vidū, svētdienas rītā mēģinot iztīt olas no krāsainu diegu, mazu lapiņu un sīpolu mizu mudžekļa. Šie jaunas dzīvības pilnie pavasara svētki pagāja daudz mierīgāk, nekā ierasts. Taču ne mazāk skaisti. Un patiesībā arī klusāk ne.

Viss reizē!

Viss ir reizē gauss un ātrs – savas grāmatas Baigās piezīmes noslēgumā raksta Silvija Brice. Par šiem vārdiem man jādomā arī šobrīd, kad pavisam īsu brīdi pirms žurnāla nodošanas izskan vēsts: miris dzejnieks, tulkotājs un atdzejotājs Uldis Bērziņš. Viņam atvadu vārdi vēl skanēs – kad šis fakts, kas pagaidām vēl kaut kā neveikli gaisā, nosēdīsies līdz apziņai un valodai, kurā to varētu izteikt.

Covid-19 seja

Biedējoši un traģiski. Jā, bet arī pavisam cilvēcīgi un smieklīgi. Viss, kas noticis pēdējā gada laikā un iezīmē pēkšņi pasauli pārņēmušā vīrusa portretu, patiesībā ietilpināms šajos dažos vārdos.

Pavasaris klāt, gads apkārt

Kurš gan varēja iedomāties, ka pandēmija un tās nestā ārkārtējā situācija ar visiem daudzajiem ierobežojumiem, kuri tik negaidīti uzkrita uz galvas un kurus sākotnēji šķita pat neiespējami ievērot, ne tuvu nebūs atrisināta un stabilāka arī pēc gada. Jā, ir pagājis gads, kopš Covid-19 ienācis mūsu sarunās. Nu jau var teikt, ka tas kļuvis par sugas vārdu, kas tiek lietots, runājot teju par jebkuru tēmu.

Mūžīgā rindu apiešanas māksla

Ja pamats ir stiprs un biezs, tad jādomā, ka tur ir bijusi stipra celtne virsū, un otrādi, tā saka arheologs Juris Urtāns, stāstot par daudzajiem pilskalniem, ko Latvijā joprojām var atklāt. Un gribi negribi tas šoreiz sasaucas arī ar kādu pavisam aktuālu lietu, kas pēdējās nedēļās aizņem ne tikai pirmās vietas ziņu izlaidumos un mediju virsrakstos, bet arī lielas daļas cilvēku prātā, – proti, ar vakcināciju pret Covid-19 un tās tempiem un norisi Latvijā.

Kalendārs ar mums

"Šodien vārda dienas svin Zane un Zuzan­na. Varbūt kāda no viņām arī nesvin…" Te varētu piebilst, ka tas tomēr nav tiešs citāts, jo vārdi ir mainīti atbilstoši žurnāla iznākšanas datumam. Cik gan tas vienkārši! Un vai nozīmē, ka tikpat viegli kalendārā var mainīt arī dienas?

Draugi, kā tad ir?

Draugi, nav labi! Vai tomēr viss kārtībā? Šīs nedēļas SestDienas numurā nu jau spārnotais un visiem pazīstamais premjera Krišjāņa Kariņa izteiciens tiek pieminēts vairākkārt. Un, iespējams, tieši ar tā pārfrāzēšanu šobrīd visvieglāk paust visas pretrunīgās domas un noskaņas, kas ne vienam vien galvā.

No dīvāna labāk redzams*

Strādājot jau kuro nedēļu "no dīvāna", gribi negribi sāc ierauties pat ne vairs kāda noteikta cilvēku loka veidotā, bet savā individuālajā burbulī. Jau sen esi sapratis, ka gluži labi vari iztikt bez tādām ekstrām kā jaunas zeķes vai slota un griķiem ne vienmēr ir vajadzīga mērce. Vēlme satikt draugus un radiniekus atkāpjas – galu galā ko tad jaunu viņi varētu pateikt. Pat komentārus internetā rakstīt vairs nešķiet svarīgi, bet ikdienišķās komunikācijas devu gluži labi var piepildīt, uzrunājot ekrānu un katru vakaru un rītu sasveicinoties ar radio un TV diktoriem.

Covid padenis

No izklaides braucieniem visstin­grākās komandantstundas laikā un it kā taču nevainīgām saviesīgām vakariņām līdz pat aizdomīgiem iepirkumiem, iekšējām politiskajām cīņām un pat starpvalstu vakcī­nu "dīliem". Tieši tik mazus vai lielus iemeslus vajag, lai pandēmijas laikā amatu zaudētu augsta līmeņa politiķis vai cita veida amatpersona. Ne tikai Latvijā – visur pasaulē.

Pat kaķiem nevazāties apkārt

Svētki pagājuši, lai dzīvo ikdiena un jauni sākumi! Atšķirībā no citiem gadiem, kad cits citam parasti vēlam slēptāko ilgu, augstāko mērķu un cēlāko nodomu piepildījumu, šogad, šķiet, populārākais gadumijas vēlējums bija par normālību – lai priekšā pavisam parastas 365 dienas. Jeb, citiem vārdiem, – kvēlākā vēlme šobrīd vismaz lielākajai daļai pilnīgi noteikti ir atgriešanās pie kaut cik ierasta ikdienas ritma, paredzamas rutīnas un iespējas savā dzīvē daudzmaz droši kaut ko saplānot vairāk nekā pāris stundu uz priekšu.

Kur tik šogad neaizbraucām!

Ja 2020. gads būtu filma, neieteiktu jums to skatīties. Viena zvaigznīte – tīri par negaidītajiem sižeta pavērsieniem. Šis un vēl daudzi līdzīgi joki, kas kopš pandēmijas sākuma griežas uz riņķi ne tikai soctīklos un draugu sarunās, bet pat tiek drukāti uz džemperiem, krekliem un krūzēm, šķiet, šoreiz visai precīzi pauž lielākās daļas cilvēku noskaņojumu. Turklāt – ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē.

Svētku burbulī

Valkāt masku, mazgāt rokas, ievērot distanci, dzīvot visu laiku vienā ''burbulī''. Šis pantiņš, ar kuru amatpersonas noslēdz teju katru uzstāšanos, drīz galvā būs iesēdies pat vairāk nekā no skolas laika līdzi ceļojošais dzejolis Rūķīši un Mežavecis. (Nez kā Plūdoņa tēlaino ainavu būtu ietekmējusi nepieciešamība ''olekt garos vīriņus'' izvietot divu metru attālumā citu no cita?)

Šahs. Jācer, ka ne mats

Ja pašreizējo situāciju Latvijā salīdzi­nātu ar šaha spēli, tad būtu jāat­zīst: esam iedzīti stūrī, un patla­ban vairs nekādas īpašās stratēģijas nevar izvēlēties – vienkārši jācenšas nezaudēt. Kā vērtēt gājienus, kas līdz tam ir noveduši? Un vai galvenajām figūrām izdosies atspēlē­ties un atgūt ne tikai kontroli pār spēles laukumu, bet arī cieņu savās un citu acīs?

Daudzu centru priekšrocības

Pamatā bija vēlēšanās saglabāt un vienot, viss pārējais sadīga, auga un sazaļoja pakāpeniski, atceroties nu jau visiem labi pazīstamā Kalnciema kvartāla veidošanās sākumu, SestDienai saka Kārlis Dambergs – viens no šī kvartāla lolotājiem. Vai var teikt, ka tieši radošie kvartāli, kas pēc pirmajiem celmlaužiem nu jau attīstījušies un veiksmīgi ''sazaļojuši'' visdažādākajās Rīgas vietās, ir galvaspilsētas vizītkarte?

Tieši tā, kā iedomājos

Viens lēciens. Lēciens, kas kļuva leģendārs un burtiski satricināja ne tikai paša lēcēja likteni, bet vēl daudzu citu cilvēku, kas bija viņam apkārt un blakus. Tas bija laiks, kad viens mirklis, izrādās, varēja mainīt ja ne gluži pasaules griešanās trajektoriju, tad vismaz dažas dzīves gan… Par to šonedēļ SestDienā.

Par valsti un pelēko

Valsts svētku mēnesis šogad pienācis ar pretrunīgām domām un emocijām. No vienas puses – novembra tik ierasti pelēkajās dienās ik pa laikam starp māko­ņiem tomēr uzspīd saule, pada­rot visu kaut kā drusku gaišāku un cerīgāku. Pie garāmgājēju mēteļiem piespraus­tās karoga krāsas patīkami ņirb gar acīm, un Tā Lielo Svētku svinīguma sajūta nekur nav pazudusi.

Cīņas lielas un mazas

Sāncensība par politisko varu vienā okeāna pusē. Teroristu uzbrukumi tepat, pavisam netālu, liekot ne tikai satraukties un baidīties par personīgi tuvu cilvēku drošību, bet arī… skumt. Par to, ka laikam jau "miers pasaulē" bijusi un būs tikai frāze, ko piesaukt un daudzināt, bet nekad īsti nepiedzīvot. Jo acīmredzot vienmēr – un nav pat svarīgi, kādu iemeslu dēļ, – atradīsies kāds, kuram šķitīs, ka viņa patiesība ir svarīgāka par visu un cilvēka dzīvības atņemšana – tikai veids, kā to demonstrēt un pierādīt.