Ir divas reizes gadā, kad rakstīt ir grūti, jo ir tik daudz, par ko rakstīt. Rakstniekam jāprot rakstīt, kad nerakstās, kad nav nekā, kad ir tukšums, kad sāp, kad ir auksti, kad karsti, kad patīk un arī kad nepatīk, kad citi atpūšas un tā tālāk.
Vieta, no kuras viņa uzlūkoja ēkas un cilvēkus, vienmēr bija nemainīga. Kāds mākslas kritiķis par viņu raksta: "Viņai piemita ēnas raksturs. Viņa bieži vien fotografēja savu ēnu. It kā lai pārliecinātos, ka viņa patiešām pastāv." Dzīves laikā uzņēmusi vairāk nekā 100 000 melnbaltu fotogrāfiju, viņa tās nevienam nerādīja. Gadu pirms viņas nāves, 2008. gadā, pasaule uzzināja par kādu aukli – Vivianu Dorotiju Maieri.
Jeruzalemes Svētā kapa baznīca neapšaubāmi ir neparasta vieta. Tās pirmajā stāvā atrodas ne tikai Kristus kaps, bet arī Ādama kaps un pasaules centrs, otrajā stāvā ir Golgātas kalna virsotne ar skaidri iezīmētu vietu, kur zemē bija iesprausts krusts, kurā piesita Jēzu, savukārt pagrabā ir telpa, kurā Romas imperatora Konstantīna māte Helēna trīs gadsimtus vēlāk šo krustu atrada.
Kādu laiku iepriekš, pirms bēgļi bija apsēduši Eiropas pilsētu parkus un Latvija vēl tikai sapņoja iestāties ES un atvērt robežas, mākslinieks Kristofs Šlingenzīfs Vīnē īstenoja leģendāro projektu Lūdzu, mīli Austriju (2000).
Ziema pieradina pie neaizskaramības. Ziema triepj ar krāsu, kura neuztrauc acis. Ziemā cilvēki – līdzīgi zemei – ir nepieejamāki, aukstums tiem licis paslēpties pašiem no sava kailuma.
Jau apmēram 15 gadu dzīvoju bez televizora. Uz kādiem īsiem nogriežņiem tas manā dzīvē dažkārt ir atgriezies, piemēram, kad piedzima dēls, es izvilku tālrādes kasti no pieliekamā un pieslēdzu pie kabeļa, lai mācītos par bērnu aprūpi un audzināšanu no raidījuma Māmiņu klubs.
Nav manīts, ka Latvijā tīruma pavirza (Anagallis arvensis) būtu īpaši populārs augs, turpretim Lielbritānijā tas ir plaši pazīstams zieds, saucas scarlet pimpernel.
Berlīnes publika bija ideāla – tā skatījās Latvijas filmu _Es esmu šeit _elpu aizturējusi. Šādas pirmizrādes dēļ ir vērts iet garo filmas tapšanas ceļu
Franču rakstnieks Žans Ženē (1910–1986) esejā _Alberto Džakometi darbnīca _raksta: "Skaistumam nav citas izcelsmes kā tikai ievainojums, īpašs, katram savs, apslēpts vai redzams, ko katrs cilvēks glabā sevī, ko viņš sargā un kur paslēpjas, kad vēlas pamest pasauli, lai izjustu īslaicīgu, taču dziļu vientulību."
Baltais vīrietis, 35–40. Tas var būt jebkas. Frāze uzbūvēta tā, ka tai visdrīzāk piemīt krimināla, iespējams, rasistiska konotācija: prātā nāk kāds depresīvas Austrumeiropas mazpilsētas bezdarbnieks, kurš droši vien izdarījis kaut ko sīki huligānisku, vai arī kādas Rietumu metropoles japijs, kurš sev vai citiem nodarījis kaut ko krietni nopietnāku.
Kā – pie jums neaug banāni? Pārsteigta izsaucas jauna brazīliešu dejotāja. Kā – tikai baltie?! Brīnās visa grupa, kad rādu Deju svētku video. Vai jums nav garlaicīgi? Nu... Nesen braucu cauri Sedai, uz ielas redzēju tikai vienu cilvēku – melnādainu meitenīti.