Kad mirst labs cilvēks, ir bēdīgi. Kad tuvs – sāp, bet, kad mirst absolūts skaistums, ir kauns par visu sīko, kam tērēts laiks, un lielo, kas palicis nepadarīts. Lai tev vieglas smiltis, Deivid Bovij!
Brīžiem jūtos mazliet kā Andra Keiša atveidotais karavīrs no Latviešu stāstiem, kurš gribētu, lai nekas nenotiek: "Es īsti nezinu, ko stāstīt... es nekad neesmu, tipa, publiski neko... nu tipa... teātri spēlējis... nu šitās figņas... neko tādu neesmu darījis... nezinu īsti, ko stāstīt... tā īsti noticis arī nekas nav..." Nu, visas tās figņas, ko, tipa, par dzīvi sauc.
Atceros kādus Ziemassvētkus, kurus svinējām vectēva lauku mājās. Man bija deviņi vai desmit gadi. Togad bija sabraukuši teju vai visi mūsu radi. Manā atmiņā tie palikuši kā vieni no pēdējiem Ziemassvētkiem, kurus svinējām tik kuplā skaitā.
Man viena no svarīgākajām vērtībām ir sekulāra sabiedrība, kurā ticības jautājumi ir katra paša ziņā un savstarpējā saskarsme organizēta pēc citiem principiem
Kad cilvēks sastopas ar neatbilstību starp teoriju un praksi, viena no reakcijām ir paziņot, ka teorija ir bezjēdzīga, jo tai nav nekāda sakara ar realitāti. Šāda reakcija ir naiva, jo balstās kļūdainā pieņēmumā par teorijas uzdevumiem.
Viena no pēdējā laika iepriecinošākajām parādībām Latvijā ir dokumentālā kino augšāmcelšanās. Nekur jau tas nevaidēja miris, bet pietiekamu uzmanību arī nepiesaistīja. Pagājušās nedēļas mums ir dāvājušas vairākas aizraujošas dokumentālās filmas.
Dziesmu un deju svētkus apdraud birokrātijas normatīvie akti, skolu koru un citu ārpusklases pulciņu pedagogu zemais atalgojums un uzmanības novirzīšana no paša galvenā
Latvijas Nacionālais teātris. 1918. gada 18. novembris. Latvijas valsts proklamēšana. Uz skatuves Tautas padomes locekļi un Teodora Reitera vadītā operas kora dziedātāji. Abās zāles pusēs palmām līdzīgi augi.
Kādreiz uz cigaretēm nebija rakstīts, ka tās izraisa vēzi, televīzijas ekrānos nebija redzami brīdinoši trīsstūrīši un aplīši, un arī pārtikas produktu sastāvs nebija sīki aprakstīts uz katra iesaiņojuma. Mūsdienās brīdinājumi ir visur.
Dejas instruments ir vienlaikus arī autors un vienīgā redzamā lieta, kas mūs padara par cilvēkiem. Vai ķermeņa daba ietekmē arī kultūrpolitikas lēmumus?
Es nevaru būt balts, jo tas nav iespējams, – dziedāja grupa Tranzīts, kas šogad atzīmē 20 gadu jubileju. Dažos tomēr mīt nepārvarama tieksme pierādīt pretējo.