Jūtos, kā sēnes pārēdusies. Nevaru pakustēt. Gribas mesties uz visām pusēm vienlaikus, bet palieku uz vietas. Vasaras beigu kultūras pasākumu piedāvājums ir reibinošs.
Jāņa Šipkēvica mūsdienīgi, taču ar pietāti pret pagātni aranžētās Imanta Kalniņa dziesmas Piena svētkos liek realitātē justies kā burvestīgākajā sapnī.
Nu jau būs gadi pieci, kopš latvju rakstu zīmes un kantaini ķeburi sāka uzmācīgi pārņemt teritoriju no Ziemassvētku rotājumiem pilsētā līdz plastikāta plēvju iepakojumiem lielveikalā.
Gan akadēmiski citējamā arhitektūras profesora manuālī, gan slikti pārtulkotā fenšui mājas iekārtošanas ābecē var lasīt, ka pats galvenais namā ir ieeja. Ne fasāde, ne logi, ne lielā zāle viesu uzņemšanai, bet ceļš, kas aizved līdz durvīm, pašas durvis un pirmais iespaids, kad tās atver.
Man patīk lasīt grāmatas. Iegrimt tā, ka ne mats nepaliek ārā. Tam vajag laiku – naktis, kuras nebeidzas ar modinātāju; šūpuļtīklu, kuru neaplenc odi; atļaušanos visus pasūtīt pie velna, jo es tagad lasu.
[Raksts tapis vēl pirms piecgadīgais Ivans Berladins otrdienas vakarā tika atrasts miris – red.]
Tumšs. Jūlija nakts. Līst. Logu esmu atstājusi vaļā. Mēģinot iemigt, atveru un aizveru acis. Lietus ir ļoti tuvu, un savā jumtistabā līšanu izjūtu fiziski.