Gudra izaugsme

Paldies par repliku. Tomēr es to nesauktu tikai un vienīgi par iekšējo emigrāciju (kaut labprāt spētu tādā dzīvot līdzīgi kā PSRS laikā), bet arī paužot aktīvu sociālu pozīciju, pat labi zinot,ka tā, iespējams, neko nemainīs. Indivīds vismaz no savas puses ir darījis, ko varējis. Un nav zaudējis pašcieņu, sajūtu, ka kāds viņam čurā sejā, bet jāturpina smaidīt. Visbīstamāka (un katrai varai vēlamākā) ir, Gurdžijeva terminoloģijā runājot, "objektīvo idiotu" stāja - proti, nespēja distancēties nedz no sevis, nedz apkārt notiekošā, nespēja paskatīties no malas, līdz ar to topot ierautiem mēslu straumē. Un tā patiešām ir katra izvēle - peldēt vai nē kopā ar drazām nezināmā virzienā. Kvalitatīva literatūra un filosofija lieliski uzternē distancēšanās mākslu.

Sandrai Jansonei notrīc neesoša astīte.

bla bla blablablabla bla bla blablabla blabla bla blablablabla bla bla blablabla bla. bla bla blablablabla bla bla blablabla bla bla bla. bla. bla bla bla bla bla bla . bla bla bla bla bla bla bla bla bla bla bla bla bla bla bla . bla bla bla . ! bla bla bla !

"Manuprāt, tā ir kaut kāda kopēja, daudzos līmeņos atrodama iezīme - zināšanas tiek uzskatītas ja ne par lieku greznību, tad vismaz par līdzekli, lai radītu redzamu, aptaustāmu, trīsdimensionālu produktu. Informācija, teksti, risinājumi, dizains (vārda plašākajā nozīmē) un idejas kā produkti Latvijā, cik nācies novērot, tiek uztverti ar zināmām aizdomām". Jā, bet vai tad tā ir tikai Latvijā? Mūsu vēlīnā kapitālisma kultūra, kura tiecas uz vienu vienīgu patēriņu, ideju un tekstu veidā pieņems kā vērtīgu tikai to, ko iespējams vismaz vēlāk pārvērst minētajā taustāmajā, trīsdimensionālajā produktā. Viss pārējais ir margināls, jo ar to nevar nopelnīt. Bagātākas valstis par Latviju ļauj produktos nepārvēršamo ideju ģeneratoriem darboties, viņus arī kaut kā apmaksājot, lai gan jau izteikti skopāk, bet arī Eiropas un ASV universitātēs ir redzama skaidra tendence, kā tur izturas pret tām nozarēm, ar kurām var nopelnīt, un kā - pret tām, kuras nekādu lielu naudu neienesīs. Ekonomikas (lai gan no jebkāda saprāta viedokļa tieši šī zinātne ir sevi totāli diskreditējusi, jo kuram gan citam, ja ne ekonomistiem, bija jāzina, ka tāda globālā, ar faktiski nu jau vairs virtuālu naudu operējošā ekonomika, kāda tā ir, ir lemta sabrukumam, krīzēm krīžu galā), informātikas, bioloģijas, ķīmijas, arī tukši grabošās jurisprudences ("prieks" skatīties, cik "tiesiska" ir mūsdienu pasaule - Kadāfi gadījums ir izcils piemērs - maz, ka kara apstākļos tika zvērīgi nogalināts, bet tā pēcnāves ņirgāšanās ar video izplatīšanu pa visu pasauli ne bez ASV līdzdalības, pret ko nekas, pilnīgi nekas netika ierosināts. Tas ir tikai viens piemērs. To redzot, atliek vien cerēt, ka šīs pasaules "tiesiskums" mums paies garām, mūs neievērojot, jo bail domāt, kas būtu, ja mēs pēkšņi kristu tā rokās) nozares ir dāsni atbalstītas. Savukārt tādas humanitārās zinātnes kā valodas, filozofija, literatūra, vēsture mūsdienu sabiedrībai ir nevajadzīgas, jo taustāmu produktu neražojošas (varētu domāt, ka jurisprudence vai ekonomika kaut ko ražo! Nē. Bet tur tomēr apgrozās nauda un ir pieņemts par šo nekam nevajadzīgo maksāt ļoti dārgi - tātad tās ir "cienījamas zinātnes") tiek ar katru gadu arvien vairāk sašaurinātas finansiālā un arī universitāšu personāla un pat telpu ziņā. Tāda ir tendence ne tikai Latvijā. No vienas puses to var saprast, jo tik ilgi, kamēr pasaulē saglabāsies šīs pašas tendences, nekas jau citādāks arī nebūs. Taču... "gudrā izaugsme" varbūt būtu patiešām reāli un godīgi atgriezties pie visu lietu, tajā skaitā arī materiālo lietu īstās vērtības? Bet tas taču nozīmētu nostāsties pret to straumi, ar kādu pasaule triecas uz bezdibeni. Atceros vēstures doktora Harija Tumana blogā reiz lasīto, ka gandrīz ikviena senā kultūra pirms bojājejas bija kļuvusi par patērētāju. Tajā brīdī, kad veikals ieņem lielāku svaru un vietu dzīvē par skaisto, par mākslu, par filozofiju, sākas neatgriezeniski šīs kultūras iznīcības procesi. Citēju netieši un pēc atmiņas. Vai tiešām kāds cer, ka Latvijas te kaut ko var mainīt?