Buša dzejniece vismaz centās pati sadomāt "savus" nosaukumus sniedziņam - un tapa viņai spangladaša, hironokruša, bumerangablanka… Smuki.Kad man kā sabiedrības "loceklim" taujā, kāpēc latviešiem ir vajadzīga dzeja un cik tā vispār ir un spēj būt "lietderīga", prātā nāk līdzība, par kuru lasīju vienā gudrā žurnālā. Hondurasas ulvas cilts indiāņu valodā ir tāds īpašs vārds, kas apzīmē pavisam reālu, konkrētu sajūtu - kad tu viens kā pirkstiņš staigā pa mežu un tev šķiet, ka tūlīt, tūlīt tavai ādai kaut kas/kāds pieskarsies. Lūk, cik smalki tie hondurasiešu indiāņi - viņiem ir pat vārds "juputka", kāda latviešu valodā nav. Bet tas taču nenozīmē, ka latvieši nepazīst šo "tūliņ-kāds-tev-pieskarsies" sajūtu! Ko nu?Vai, par provi, vāciešiem labi zināmais Kummerspeck. Tā saucot nesātīgu rijību, kura piemeklē cilvēkus dziļā depresijā. Šausmīga ēstgriba "uz nervu pamata" - un atkal, tavu neražu, mums, latvjiem nav pašiem sava Kummerspeck, toties gan depresija, gan rijība Latvijā taču ir plaši izplatīta. Ar tām, kā smejies, latviešiem viss ir O.K.Dzejnieki un citi valodas labības lauku strādnieki tieši tam arī paredzēti, lai piešķirtu vārdus lietām, parādībām, sajūtām, kādas mēs visi zinām, bet "mākoni vēl neviens vārdā nav saucis" un tas nekādi negāžas pār mūsu galvām - ikdienišķai lietošanai. Valodas bagātināšanai, nācijas asinsrites uztankošanai ar svaigu vārdu skābekli. Arī tik utilitāra ir dzejnieku funkcija sabiedrībā. Pat ja Raiņa izgudrotā mīla nav izkonkurējusi tradicionālo mīlestību un diez vai jelkad izkonkurēs internacionāli nekārtīgo seksu.Vai gan ar prieku nevajadzētu uztvert ziņu, ka Kultūrkapitāla fonds pagarinājis konkursu literatūras nozares projektiem, jo valdība lēmusi piešķirt papildu naudu dažādu literatūras procesu veicināšanai Latvijā? Protams. Tāpat kā ar gandarījumu jāuztver vaļā pasprukušās komentāru un viedokļu vārdu slūžas "latviešu literatūras procesa" sakarā. Kā jau pavasara palos - duļķes, nievas, lamas, bažas un citi (neproduktīvi tak!) mēsli noskries, lai cik pirmajā mirklī sāpīga un privāti aizvainojoša šķistu šī prātam neaptveramā nicinājuma šļura, kas gāžas pāri tiem, kas raksta - sauksim tos par latviešu rakstniekiem, dzejniekiem, literatūrkritiķiem.Vienu tikai neizprotu - ko īsti vēlas tagadējās rakstniecības noliedzēji un apņirdzēji? Ieviest cenzūru - orgānu, kurš noteiks kādus profesionālos parametrus, pēc kuriem vētīt atbilstību amatam? Kurš uzņemsies soģu lomu? Visi tie, kas nicina patlaban rakstošos, desmitām reižu skandinot, ka konkurētspējīgas literatūras mums nav (ar ko mums, divmiljonu tautiņai, būtu literatūrā jākonkurē - ar angļvalodīgās literārās pasaules milzu tirgu, ko nespēj pat Eiropas dižvalstis Vācija, Francija, Spānija, kopā sietas?), ka viss vērtīgais jau ir uzrakstīts, obligāti klātpiesaucot Blaumani, Grīnu, Ezeru utt. ?Juputka - tūliņ, tūliņ tev vārdu mežā kāds pieskarsies - plecam vai varbūt pierei. Noskūpstīs un svētīs tavu vārdiskošanās talantu - varbūt Fortūna, varbūt Dievs, varbūt vienkārši Gadījuma veiksme, kad esi atradis īsto vārdu īstajam ritmam. Dzeja, lirika, valodas mūzika ikdienā vajadzīga arī tādēļ, lai nomierinātos un… rakstītu tālāk. Citādi - totāls Kummerspeck.
Juputka bez kummeršpeka
Ar prieku uztverama ziņa – Valsts Kultūrkapitāla fonds pagarinājis konkursu literatūras nozares projektiem.Kad slavenā dziedātāja Keita Buša laida klajā savu muzikālo ripuli 50 Words of Snow/Piecdesmit vārdi/apzīmējumi sniegam, gudrīši varēja savā prāta lepnībā paķiķināt - Keita, sirds, eskimosu valodā sniegam ir vismaz divi simti vārdu! Kaut arī, galvoju, neviens no gudriniekiem šos divus simtus sniegavārdu ij ne dzirdējis, ij redzējis nebija, toties - pats fakts.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.