Laika ziņas
Šodien
Sniegs
Rīgā -2 °C
Sniegs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Jiri Arraks. Pie velna, tas ir tik interesanti!

Jiri Arraks, piedzīvojis neparasti bagātu radošo mūžu, katru dienu turpina nākt uz darbnīcu kāda Tallinas nama augšstāvā un gleznot

Igauņu mākslas leģenda, patriarhs. Vienmēr bijis uzmanības priekšplānā, turklāt daudzās jomās – glezniecībā, grafikā. Saņēmis augstākos apbalvojumus. Viņa darbi ir Ņujorkas muzeja MoMA kolekcijā, Tretjakova galerijā Maskavā, Ludviga muzejā Ķelnē un vēl daudz kur. Ilustrējis igauņu nacionālo eposu Kalevipoegs. Viņa gleznas un grafikas darbi ir pieblīvēti ar simboliem un vēstījumu. Rokraksts nav sajaucams ne ar vienu citu. Domāju, ar kādu latviešu meistaru viņu varētu salīdzināt? Ar Gunāru Krolli? Ar Aleksandru Stankeviču? Katrā ziņā ne ar vienu, ko pie mums uzskatītu par "laikmetīgu", – Jiri Arraks (Jüri Arrak, 1936) pieder pie iepriekšējā mākslinieku kaluma, kurus nodarbināja vēsturiski, nacionāli un tajā pašā laikā vispārināti jautājumi. Kaut gan sākumā bijis formas ziņā ļoti radikāls.

Viņš labprāt stāsta par savu dzīvi, ir atklāts, draudzīgs un humora pilns. Intervētājam pat nevajag uzmākties ar jautājumiem, jo Arraka stāstījums ir unikāla iespēja atklāt ne tikai individuālu, bet igauņu tautas pieredzi plašā tvērumā un padomāt, vai mēs, latvieši, neapzogam sevi, atstājot dažas lielas personības aiz savu aktuālo un nešaubīgi «laikmetīgo» interešu loka. Jiri Arraks sāk sarunu pats, stāstīdams par vienu no, viņaprāt, nozīmīgākajiem veikumiem – Hallistes baznīcas altārgleznu (1990).

Vai moderna altārglezna ir pieņemama igauņu ticīgajiem? Helēnas Heinrihsones altāris Kolkā daudzos izraisīja sašutumu.

Protams, tagad cilvēki turp tiecas, lai gan sākumā bija arī pretenzijas. Mūsu ģimenē nebija tradīcijas iet uz baznīcu. Mans tēvs nomira 46 gadu vecumā, un māte bieži pārcēlās no vienas vietas uz otru. Pirmajos septiņos gados es gāju laikam kādās piecās sešās dažādās skolās. Tas mūs paglāba no Sibīrijas. Tēvs bija dienējis vācu armijā, bet to slēpis. Manu vecāko brāli gan arestēja un izsūtīja.

Tāpēc mums ar baznīcu nebija nekādu attiecību. Mana biogrāfija jūs droši vien neinteresēs... Taču divos vārdos – man nebija naudas, lai mācītos vidusskolā. Staļina laikā bija jāmaksā par vidusskolu – pēc tam šo faktu "aizmirsa". Propaganda apgalvoja, ka Padomju Savienībā viss ir bez maksas. 1953. gadā šo maksu atcēla, bet man vajadzēja sākt mācības 1951. gadā. Mēs ar māti domājām, ko iesākt: tēvs miris, brālis cietumā, naudas nebija. Mēs dzīvojām vienā istabā, kurai divas ģimenes staigāja cauri. Ļoti nabadzīgi. Vakara avīzē izlasījām, kurā mācību iestādē maksā vislielāko stipendiju. Tā es iestājos kalnu tehnikumā. Tur gatavoja inženierus degakmens šahtām. Humanitārā puse tur bija vāja.

Mana dzīve līdz mākslas institūtam bija ļoti raiba. Pēc tehnikuma mani uzreiz paņēma armijā. Es trīs gadus un trīs mēnešus dienēju Viborgā. Ir kāda interesanta detaļa, ko es vienmēr stāstu intervijās, jo negribu, lai to aizmirst: tikai trīs mēnešus man bija uzpleči. Es aizgāju armijā 1955. gada septembrī, un decembrī leitnants lika noplēst uzplečus: mēs vairs nebijām normāli kareivji, bet celtniecības bataljons. "Jolki palki!" – mēs nodomājām, tas taču bija kā sods. Mums paskaidroja, ka mums vienkārši vairs nebūs ieroču, tikai pelēkas uniformas un armijas disciplīna. Mēs bijām kā dzimtcilvēki. Mums gan maksāja algu, bet no tās visu ko atskaitīja, tā ka dienesta beigās es saņēmu summu, par ko varēju nopirkt uzvalku, koferi un piedzerties, kā nākas.

Kas tas bija par dīvainu dienestu?

Turpinu stāstīt. Tas bija valsts noslēpums. Padomju propaganda stāstīja Rietumiem, ka Hruščovs ir samazinājis armiju par pusmiljonu, jo mēs bijām par mieru un draudzību. Patiesībā pusmiljonam kareivju vienkārši noņēma uzplečus. Mēs toreiz to nezinājām. Lūk, šīs divas lietas cilvēki nezina: par mācību maksu vidusskolās un Hruščova "atbruņošanos". Tāpēc es to stāstu.

Tomēr kā jūs nonācāt līdz mākslai?

Es paliku Ļeņingradā, apprecējos, lai tur varētu palikt. Man bija 21 gads. Strādāju par taksistu. Man ir bijusi tieši tāda dzīve, kā bieži stāsta par mākslinieku jaunību: nabadzīga, daudz žūpošanas. Dzīvojām vienā istabā ar sievas vecākiem, dzīvoklī bija piecas ģimenes. Tāpēc es labi mācēju krieviski. Tad manu brāli 1955. gadā amnestēja, viņš bija sēdējis vienā lēģerī ar Solžeņicinu, lai gan to nezināja. Brālis bija labs zīmētājs, un viņš ar grūtībām iestājās Mākslas institūtā. Viņš teica: "Juročka, stājies tu arī Mākslas institūtā." Es nemācēju zīmēt. Brālis teica: "Nekas, pusgadā iemācīšu!" Tā arī bija. Sieva negribēja braukt uz provinci, un mēs šķīrāmies.

Es devos uz Tallinu un pēc gada sagatavošanas kursos iestājos Mākslas institūtā, taču es nepratu gleznot. Zīmēšanu, veidošanu, formu es apguvu ātri. Tāpēc man bija tikai divas iespējas, kur mācīties: tēlniecība un mākslinieciskā metāla apstrāde. Domāju: "Tēlniecību – to tik ne!" Tas nozīmētu politiku, pieminekļus. Ar metālu es biju strādājis jau kalnu tehnikumā. Ziniet, man ir tāda domāšana, kas visu pārveido simbolos, tādās iztēles ainās. Man ir ļoti viegli mākslā. Tad, lūk, man ir tāda iztēles aina: it kā mans brālis būtu atnācis ciemos un saka – nepareizi izvietotas mēbeles. Mēs pārbīdām skapi, un aiz skapja ir durvis, par kurām es neko nebiju zinājis. Brālis atvēra man durvis uz mākslas pasauli. Es to redzu kā skapi, kuru atverot var nonākt citā pasaulē.

Mans brālis Henno Arraks arī ir pazīstams grafiķis, viņam ir 84 gadi. Katru reizi, kad viņu satieku, saku: "Henno, tu mani izglābi! Es varbūt būtu pavadījis dzīvi kaut kur šahtās vai par taksistu, vai pagalam." Mums jaunībā bija arī nesaprašanās, taču es visu mūžu esmu viņam pateicīgs.

Pirmajā kursā atkal apprecējos. Varbūt tāpēc, ka mana zodiaka zīme ir Skorpions, kas nozīmē – kaislības. Es arī jaunībā daudz dzēru, tagad to nedaru jau 20 gadu. Ļoti viegli dzīvot! Jau pirmajā studiju gadā sāku darināt grafikas. 1966. gadā pabeidzu studijas, un jau 1969. gadā mani uzņēma Mākslinieku savienībā grafikas sekcijā. Lai gan biju apguvis lietišķās mākslas specialitāti, es jau piedalījos grafikas un glezniecības izstādēs. Līdz 1977. gadam es strādāju arī ar metālu – pēdējos gados tādus mazus metāla rotājumus, kas ir arī glezniecība. Kā XVII gadsimtā, kad dēli gāja armijā un kaklā nēsāja miniatūras ar mātes vai līgavas attēlu. Tad es vairāk nodevos grafikai, kļuvu par grafiķu sekcijas priekšsēdētāju.

Pēc tam 1982. gadā man teica: "Juročka, tu esi aktīvs cilvēks, pārņem gleznotāju sekcijas vadību!" Pie velna! Padomju laikā par to nemaksāja, bet bija jāorganizē bēres, jādala krāsas. Mums bija tāds saraksts – kurš pagājušajā gadā saņēmis krāsas, nākamajā nesaņems! Tā kā biju jau piedalījies pat Viļņas glezniecības triennālē, es to uzņēmos. 1969. gadā un 1971. gadā es biju mākslinieks inscenētājs divām Tallinas kinostudijas filmām. Pēc tam biju mākslinieks multiplikācijas filmai Lielais Tils. Ir tāda tautas leģenda par Lielo Tilu, kurš nāks palīgā, ja igauņu tautai uzbruks ienaidnieks. Man aizliedza zīmēt ienaidnieku tēlus sarkanā krāsā, bet zilā es negribēju. Priekšniecība vēlējās, lai ienaidnieki būtu krustneši. Es turējos pretī, jo ienaidnieki ir bijuši dažādi. Vispirms bija dāņi, pēc tam zviedri, poļi... Beigās es ienaidniekus iekrāsoju violetus. Filma saņēma prēmijas Monreālā, Maskavā, Varnā. Režisors bija Reins Rāmats. No šīs multfilmas es izveidoju grāmatu. Tomēr man kļuva skaidrs, ka man nepatīk kolektīvs darbs. Varbūt esmu egoists, bet man vajag darīt darbu vienam no sākuma līdz beigām. Tāpēc es vēlāk Rāmatam atteicu.

Interesanti, ka šogad rudenī parādīsies jauna versija. Mums ir ļoti labs rakstnieks – Andruss Kivirehks (labi pazīstams arī latviešu lasītājiem – V. V.). Mums nav personisku kontaktu, bet Andrusam ļoti patika mani tēli. Viņš raksta jaunu tekstu, izmantojot manus zīmējumus. Es nezinu, kas tur būs, bet tas tieši ir interesanti. Es pat nejautāju – kāpēc man traucēt otru? Manus attēlus viņš neaiztiks. Kivirehks ļoti interesanti raksta – viņš ir tāds... žuļiks! Malacis!

Jūs esat darbojies apbrīnojami plašā amplitūdā.

Man jau saka: "Tu neesi igaunis! Pārāk temperamentīgs." Man patīk skandināvu tēmas. 1992. gadā es braucu uz Islandi caur Stokholmu. Padomju laikā mani uz kapitālistiskajām valstīm nelaida. Sēdēju Stokholmā baznīcā, skanēja ērģeles, un es domāju: ir nu gan tie igauņi... Nemācēja rakstīt! Mums taču nebija rakstības. Skandināviem bija rūnas. Mums taču bija kontakti – tirgojāmies, karojām, bet rakstīt neiemācījāmies. Es domāju – kas tā par tautu meža vidū, tā kā vilki, lāči... Man bija mazliet rūgti. Cilvēks taču drīkst ne tikai lepoties ar savu tautu, bet arī mazliet pakritizēt, vai ne? Jo kāda vella pēc sevi visu laiku slavēt. Tāpēc es izdomāju pats savas rūnas. Es izmantoju savās gleznās pats savu slepeno valodu. Uzrakstus, kas kaut ko nozīmē, taču neviens tos nesaprot, tikai es. Tā ir mistiska lieta – es nodomāju, varbūt man ir bijis uzdevums dzīvē radīt igauņu rakstu valodu.

Jūsu darbos ir daudz romantiska simbolisma, kaut gan tie izskatās arī sirreālistiski.

Es neesmu tīrs sirreālists. Studiju gados mani, protams, interesēja Freids un Jungs, bezapziņa, taču es vairāk esmu pievērsies mitoloģijas un reliģijas tēmām. Arī tam esmu izgājis cauri. Pēdējais mans reliģiskais darbs bija Svētais vakarēdiens. Esmu nonācis pie pārliecības, ka visi universi – jo ir jau skaidrs, ka nav tikai viens kosmoss, bet vairāki, tikai mūsu izpratnē nepietiek vietas šādai informācijai, – ir enerģijas koncentrācija. Saule ir tikai nieks, vistuvākā enerģijas koncentrācija, taču neliela. Jums ir taisnība, ka manas tēmas ir mitoloģiskas. Sirreālisms ir tas, kas ir mums iekšā. Mēs domājam, ka esam ļoti svarīgi, ļoti seksuāli, bagāti un ļoti, ļoti visādi, bet esam mazi. Tikai dzīvnieki, kas saņēmuši domāšanu. Ir problēma, kāpēc tikai viens dzīvnieks ir tāds. Esmu sapratis, ka mēs domājam ļoti tuvu sev apkārt, dzīvojam kā burbulī. Piemēram, Eiropa ir tuvu, bet Ķīna jau šķiet tālu. Arī politika – tas viss ir nieki. Tie nav nieki, ja tevi grasās nošaut, bet Dievs mums ir devis domāšanu vairāk nekā pērtiķiem, mūsu tuvākajiem brāļiem.

Man Dievs tagad nav kaut kas šaurs, bet mūžīgā domājošā enerģija. Mēs šo enerģijas veidu vēl nesaprotam. Man ir tāds simbols: universs ir kā liela grāmata. Mēs to tikko esam sākuši lasīt, un katra pāršķirta lapa mums ir viena Nobela prēmija. Tādēļ visu savu enerģiju, kas man ir, izņemot seksuālo, novirzu gleznās. Man nav citu interešu. Es katru dienu ap desmitiem nāku uz darbnīcu. Un, pie velna, tas ir tik interesanti!

Nesen mēs ar draugiem uzņēmām tādu filmu – Jiri Arraka skats uz pasauli. Es tur runāju četrdesmit minūšu. Jums dot disku nav jēgas, lai gan man nav žēl, filma ir igauņu valodā. Tas ir monologs, kurā es izklāstu visas savas domas, kuras man sāka raisīties, kopš es biju uzgleznojis altāri. Cilvēkiem var likties: viņš ir sajucis prātā, viņa karjera ir beigusies!

Vai jūs kādreiz esat nopietni uztraucies par savu karjeru?

Nē. Nē! Mana karjera ir mana māksla. Daru, cik vien labi māku, un karjera kaut kā notiek pati. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja