Ausma Auziņa, kas visu profesionālo mūžu strādājusi par mākslas pedagogu – kompozīcijas skolotāju, par sevi saka: “Pie molberta es nestrādāju. Vienkārši skricelēju, skrīpojos pa kaktiem”. Braucot ceļojumos, sēžot sapulcēs, līdzās pierakstiem top zīmējumi. Zīmējumi visbiežāk sākas ar vienu līniju, nezinot kā tā turpināsies tālāk. Iztēle vienmēr bijis kas reāls Ausmas dzīvē jau kopš bērnības. Kopš vecmamma bērnībā teikusi, ka katru vakaru istaba jāslauka, lai Laimiņai kājiņa neķeras... Kopš Pālē ar papu uz veikalu ejot pa ceļu, kas caur vītoliem vijas, ir bijis zināms, ka vītolos dzīvo rūķis. Tā teiksmainā sajūta Ausmā uzturas joprojām, kas viņai kā pieaugušam cilvēkam liek ik vakaru izslaucīt istabu un ejot gar vītoliem tomēr pašķielēt vai tur nepazibēs rūķa bārda vai mēteļa stūris...
Ausmas kā mākslas skolotājas pieeja ir izaugusi no atklāsmēm strādājot ar bērniem un arī studentiem: “Bērni, viņu kāpēc, man ir mācījuši kā ar viņiem strādāt. Esmu sapratusi, ka svarīgi ir nevis kaut ko iemācīt kā neapstrīdamu redzamu izpausmi vai attēlošanas paņēmienu, bet mudināt viņus vērot, un ieraudzīt, atklāt, apcerēt redzēto. Iemācītais bremzē. Acs pateiks, ko rokai darīt. Formula – skatīties un redzēt, saprast un apcerēt, izteikt to vizuālā formā ir mākslas izglītības un jaunrades pamats. Galu galā jaunradītais mākslas darbs kļūst par jaunu realitāti, kas balstīta bērna, studenta vai mākslinieka pieredzē. Savukārt tā uztvere – baudīšana līdzinās jaunradei, papildina skatītāja iepriekšējās pieredzes ceļu.”