Stāsta Vika: “Melnbalta pilsēta divdesmito – trīsdesmito gadu ziemā, bruģis, veikalu izkārtnes, baznīcas torņi, laternas, pirmais sniegs, sniegs pārklāj visu, aizsalusī upe, slēpotāji, apsnigusī eglīte, tumšais kūstošais sniegs, Purvītis, applūdis mežs, ūdens sakustās, plostnieki, ģimnāzisti, sapņainas jaunavas ziedu rotās, jaunavas ar skumju skatienu, copes, garas kleitas ar pogām, pusmūža Venēra kažokā, mācītājs, bēres ar apelsīnkociņiem, melns suns, melns suns dzied, saldsērīgi dzejas panti, pikantas tautasdziesmas, buramvārdi, velni, muižkungi, ceļojums divričos, tapšana neredzamam, notikumi siena gubās, receptes, kas atbrīvo no trakuma, zobu sāpēm un nezināmām kaitēm… To un vēl daudz ko citu piedzīvoju, pētot fotogrāfa un zīmēšanas skolotāja Jura Vītola (1869 – 1944) personīgo arhīvu, kas ir viens no Valmieras muzeja krājuma dārgumiem. Šajā arhīvā ir ap 400 dažādu priekšmetu, no kuriem lielākā daļa ir Vītola uzņemto fotogrāfiju stikla negatīvi, kā arī dažas ļoti interesantas burtnīcas. Iepazīstoties ar viņa radītiem attēliem un citiem materiāliem, atklājās bezgala talantīgs un neparasts cilvēks ar jūtīgu dvēseli, kurš ir gan sekojis laikmetīgajām norisēm, gan arī spējis dažkārt skatīties tām pāri. Cilvēks ar labu humora izjūtu un protams, saviem noslēpumiem. J. Vītols no sirds mīlējis ziemu, tāpat kā savu sievu Mariju un audžumeitu Klāru. Varbūt tieši tāpēc viņa veikums šķiet interesants vēl šodien.
Vēlos dalīties savās ceļojuma piezīmēs Valmieras muzeja krājuma pasaulē ar izstādes apmeklētājiem cerībā, ka katrs no viņiem uzburs savu ainu par fotogrāfa un skolotāja Jura Vītola pasaules izjūtu, vietu un laiku, kurā šis cilvēks dzīvoja un strādāja. Daudz laika pavadīju gan runājoties ar muzeja krājuma darbiniecēm, gan izgatavojot negatīvu kontaktkopijas laboratorijā pie sarkanās gaismas un studējot Vītola savāktās īpatnējās tautas mutvārdu daiļrades pierakstus. Pamazām mans Vītola arhīva ceļojums ieguva izstādes formu. Ceru, ka katram apmeklētājam tā uzburs savu ainu par šī cilvēka pasaules izjūtu un laiku.”