Izstāde Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī-muzejā

Krišjānim Baronam bija lemts garš mūžs - no dzimtbūšanas atcelšanas laika līdz Latvijas
brīvvalsts tapšanai. Vairāk nekā pusi savas dzīves viņš veltīja tautasdziesmu apkopošanai un
izdošanai.
Jāņa Akuratera temperaments, aizrautība un pārliecība, izteiksmes skaidrība, ticība Latvijas
Valsts idejai un nacionālās mākslas spēkam izvirzīja viņu to norišu epicentrā, kas saistītas ar
Latvijas likteni. 1918. gadā Jāni Akurateru ievēlēja Nacionālajā padomē (vēlāk Tautas
padome). 1918. gadā Jānis Akuraters piedalījās Latvijas Valsts proklamēšanas aktā.
Aleksandra Čaka pirmie dzejas krājumi iznāca pirms 90 gadiem - 1928. gadā – Sirds uz
trotuāra un Es un šis laiks. Pēc deviņiem mēnešiem vēl divas grāmatas: Apašs frakā un
Pasaules krogs. Ar šīm grāmatām latviešu literatūrā sākās Aleksandra Čaka laiks.
Ojārs Vācietis bija dzejnieks, kurš no apzinīga komjaunieša izveidojās par filozofisku, ne
pārāk ērtu un ļoti godīgu dzejnieku. Ojārs Vācietis bija apdāvināts - viņš rakstīja dzejoļus,
tulkoja Mihaila Bulgakova darbu Meistars un Margarita, brīnišķīgi zīmēja un bija apveltīts
ar izcilu mūzikas un ritma izjūtu. Pārsteidzoši šķiet, ka, dzīvodams tik ierobežojošā laikā, viņš
spēja būt tik absolūti brīvs un spēja rakstīt tik dziļi, un smieties tik nešpetni.
Imanta Ziedoņa daiļradē sastapšanās ar Aleksandra Čaka personību atspoguļojās
vairākkārtīgi — gan dzejā, gan epifānijās, gan esejās, bet visspilgtāko apliecinājumu tā
piedzīvoja Imanta Ziedoņa un Pētera Pētersona Aleksandra Čaka dzejas dramatizējumā uz
Jaunatnes teātra skatuves izrādē Spēlē, spēlmani! 1972. gadā. Izrāde guva neticamus
panākumus un atgrieza Aleksandru Čaku Latvijas literatūras sabiedrībā.