Izstāde bija iecerēta jau pirms gada un, izrādās, sasaucās ar šī gada Venēcijas biennāles Zelta lauvas ieguvēju Lietuvas paviljona ekspozīciju. Šis, pēc formas, ir savādāks stāsts, bet tāpat kā lietuviešu opera, brīdina par dabas katastrofu tuvošanos. Silto smilšu bezgalīgās pludmales, pelde jūrā, bērnu čalas un bezrūpīgas brīvdienas ļauj aizmirst visas problēmas. Kaut kur tālu skan uzmācīgie un garlaicīgie zinātnieku brīdinājumi par jūras piesārņojumu. Mūsu pludmales taču ir tīras! Bet vai jūs zinājāt, ka Baltijas jūrā 70 tūkstošu kvadrātkilometru platībā izveidojušās mirušās zonas, kurās iet bojā visa dzīvā radība? Vai zinājāt, ka eitrofikācijas procesus paātrina cilvēku radītais piesārņojums, kuru rada cilvēku darbības, kuru rezultātā jūrā nonāk slāpeklis, fosfors – kaitīgo veļas pulveru izmantošana, pārmērīga gaļas ēšana, kā arī nevajadzīga antibiotiku lietošana, u.c. Vai zinājāt, ka Baltijas jūrā zilaļģes, tām labvēlīgos apstākļos, var savairoties divās nedēļās un jūrā peldēties vairs nedrīkstēs? Izstāde netieši mudina aizdomāties, ko katrs no mums var darīt, lai mazinātu dabas katastrofu tuvošanos.
Evas Saukānes videoinstalācija, kurā izmantoti Aivara Vegnera 90. gadu amatiervideo, kā arī fragmenti un mūzika no Reiņa Sējāna baleta Vārna (2016) ar Elzu Leimani galvenajā lomā, vienlaicīgi norisinās uz vairākiem dažādu izmēru ekrāniem, sajaucot pagātni, tagadni un nerealizēto nākotni. Izstādē skatāmi Kristīnes Abikas objekti, kas radīti no jūras izskalotām lietām. Izstādes tekstu autore un kuratore Inga Bunkše.
Dalībnieki: Projekta idejas autore un kuratore ir mākslas zinātniece Inga Bunkše, vairāku grāmatu, publikāciju autore un izstāžu kuratore, mākslas žurnāla Studija galvenā redaktore. Ieguvusi Latvijas Arhitektūras Gada balvu 2014, balvu Kilograms kultūras 2017 kā kuratore u.c.