Izstādes nosaukums izvēlēts, reflektējot par pandēmijas Covid-19 seku novēršanas aktivitātēm valsts institūciju izpratnē un izpildījumā, īpaši akcentējot situāciju radošajā kultūras un mākslas nozarē. Ekspozīcija veidota, atskatoties uz aktivitātēm, kas saistītas ar pandēmijas izraisīto zaudējumu kompensāciju programmām, kurām LMS kā biedrība un lielākoties arī tās biedri nekvalificējās, tad sekoja publiska diskusija ap akustiskās koncertzāles novietnes impulsīvo izvēli Elizabetes ielā 2, un tagad aktualizējas autoratlīdzības sāga, kuras izskaņa šobrīd nav paredzama.
Iespējams, šī attieksme rada sajūtu, ka nozare neizbēgami varētu tikt reformēta, reorganizēta ar mērķi panākt, ka gleznotājs, tēlnieks, grafiķis u. c. nestrādā savu darbu, bet lūdz pabalstus, veic nodokļu nomaksu no neesošiem līgumiem un aizmirst par autoratlīdzībām, kas ir būtisks šī brīža radošā darba norēķinu veids. Kādam ir vēlme izvairīties no radošā, neizskaidrojamā un panākt institucionālās pakļautības uzbūvi arī mākslā. Vēsturiski šis 20. gadsimtā izstrādātais politiskās cenzūras paņēmiens ir zināms, iespējams, pārāk labi no vairāku valstu pieredzes.