Marta Jurjāne savas gleznas raksturo kā atmiņas, kā atmiņu fragmentus: “Manas gleznas ir kā tāda atmiņu un gaismas nospiedumu kolekcionēšana. Taču būtiskākais joprojām ir gaisma, kas mani interesē, kā tā atklājas dažādos veidos, vietās. Gaisma un krāsa. Lai ko es gleznotu, vai tas būtu ūdens vai lauks, vai cilvēks, tā ir gaisma un tās dažādie aspekti, un tas, kā gaisma izpaužas kā ilgstošs process. Mani interesē, kā paildzināt to gaismu, kas ir kaut ko apspīdējusi. Kāds skatītājs gleznā redz ainavu vai ko citu, bet man tā ir gaisma un krāsa, ko es pētu un gleznoju”.
Anna Laicāne par savu darbu tematiku teic, ka tēmu ir ļoti daudz, bet izceltas tiek dažas, kas vijas cauri darbiem pēdējos trīs gadus. “Piemēram, baložus es gleznoju vairākus gadus un katru reizi tur ieraugu kaut ko citu – kādi pelēkie toņi tur ir! Tas var
būt ielas stūris vai... suns, kas stāv gaismā un ēnā”, stāsta gleznotāja. “Ik pa laikam tiek uzgleznots kāds cilvēks vidē – pie jūras, pludmalē, kad dzīve ir pilnasinīga vai, pretēji, – jūtams miers. Īstenībā tur nav nekā filozofiska, bet mūsu ikdiena, kas sastāv no nefilozofiskām lietām,” pārdomās dalās gleznotāja. Gleznās tiek izcelta gaisma un ēnas, lietu tuvplāni un faktūras.