Apģērbs ir cilvēka ķermeņa lielākā orgāna ārējā čaula, kuru mēdz dēvēt arī par otro ādu. Tas to sargā, silda, estētiski izskaistina vai, gluži pretēji – apzināti izceļ šķietami apslēpjamo; apģērbs ir visaptveroša valoda. Daudz spēcīgāka par vārdiem. Un arī apģērbam ir zemāda. Šuves, nošuves, iešuves, oderes, ieloces, stepējumi, vatējumi, stīvināmie materiāli, polsteri, diegi, šķiedras, - visi tie daudzie slāņi, kas veido kopumu - apģērba fasādi jeb ķermeni.
Šīs izstādes, kuras pamatelements ir trīs auduma ciļņi, impulss ir Rolanda Pēterkopa bērnības atmiņas. Līdzīgi kā daudziem, arī viņa ģimenes mitekļa koridorā ir bijis drēbju pakaramais, kas līdz ūkai piekrauts ar visu sezonu un visu dažāda gada gājuma ģimenes locekļu jakām un mēteļiem. Mazs būdams, viņš mīlējis palīst zem drēbju kārtām, klausīdamies kā izmainās skaņa. Vienlaikus ienirstot savveida zemādas pasaulē – savalkātas vilnas piedurkne, kas nevilšus uzdzen spokainu trauksmi, zīda odere, kam vienā malā atirusi vīle, kuru – mazinot trauksmi vai vienkārši intrigas pēc, var paknibināt tālāk. Kabata, kurā aizmirsies iepriekšējā sezonā piešņaukts kabataslakats. Vīles un ieloces, kurās sakrājušies putekļi. Padomju laika garderobē vienmēr klātesošais putekļumētelis, kura nosaukuma izcelsme tā arī ir neskaidra, bet kas visai precīzi iemieso pieputējušas laiktelpas sajūtu.
Kaut dekonstrukcija un mēģinājumi apģērba zemādu dizainiski pārvērst virsādā kopš japāņu dizaineru leģendārā uznāciena uz Parīzes modes skatuves pagājušā gadsimta 80. gados, modē ir ierasta prakse, līdz šim tā zināmā mērā bijusi analogs pāris vizītēm pie psihoterapeita. Solis dziļāk iekšējo ēnu pasaulē, bet joprojām ar salīdzinoši ērtu distanci. Mēs jau neģērbjamies, lai atkailinātos. Apģērbs ir mūsu publiskā āda.