Labi, ka beidzot kāds atgādināja, ka mūzikā šis ir ne tikai vācu un itāļu operģēniju Riharda Vāgnera (200), Džuzepes Verdi (200), britu XX gs. mūzikas lielmeistara Bendžamina Britena (100) un mūsu Jāzepa Vītola (150) jubilejas gads, bet atzīmējama arī ievērojamā poļu komponista Vitolda Ļutoslavska (1913–1994) simtgade. Ne tāpēc, lai sakārtotu ievērojamo kultūras personību piemiņas kalendāru. Vitolda Ļutoslavska mūzika ir izcils, mūža gaitā līdz rafinētai izsmalcinātībai izslīpēts un emocionāli piepildīts pasaules nozīmes XX gadsimta laikmetīgās mūzikas meistardarbs, tomēr mūsu koncertapritē diemžēl – liels retums. Pat tie, kas Lielo ģildi uzlūko tikai kā garāmgājēji, droši vien ielāgojuši par Ļutoslavski krietni populārākā viņa tautieša un laikabiedra Kšištofa Penderecka vārdu, kura popularitāti vairo arī komponista joprojām aktīvā diriģenta karjera.
Soprāna uzziedēšana
Līdzās iespējai dzīvā izpildījumā dzirdēt V. Ļutoslavska daiļrades atslēgas opusus – viņa ļoti īpašās, individuāli interpretētās sērijtehnikas perioda kvintesenci, 1958. gadā ungāru komponista Bēlas Bartoka piemiņai sacerēto Sēru mūziku un vēlīnās izsmalcinātās vienkāršības pērli, ar Robēra Desnosa dzejām radīto dziesmu ciklu Chantefleurs et chantefables (Dziedampuķes un dziedamstāsti, 1991), – koncerta intriga bija arī poļu diriģenta Mareka Mosa viesošanās pie kamerorķestra Sinfonietta Rīga. Viņiem kopā patiesi izcili izdevās Sēru mūzika – stīgu instrumentu kanoni un mērķtiecīgās štrihu (skārumu) metamorfozes, augstā emocionālās spriedzes koncentrācija racionālajās struktūrās. Tomēr šī vakara galvenais pārsteigums bija jaunā Latvijas soprāna Guntas Davidčukas-Gelgotes lieliskais solistes sniegums cikla Chantefleurs et chantefables interpretācijā. Viņas dzidrais soprāna tembrs ir kā radīts Ļutoslavska franciski izsmalcinātajai un vienlaikus vitāli tēlainajai, emocionālajai mūzikas valodai, cikla daļu kontrastu secībā uzburot te atsvešinātas vientulības noskaņas, te bērnišķīgi tiešas skaņu ainas. Dziedātāja šajā mūzikā jutās kā brīvā peldējumā un ne brīdi neapmulsa, lai gan šajā mūzikā ir viss: gan komplicētais un netverami kustīgais franču XX gadsimta mūzikas iedvesmotais Ļutoslavska vēlīno orķestra faktūru "dzīvsudrabs", gan pārsteidzoši kolorītas instrumentālās krāsas, caurspīdīgi liega vokālā kantilēna un rečitatīvs stils asprātīgi bērnišķīgajos tēlu portretējumos (Sienāzis. Mežrozīte, vilkābele un glicīnija. Bruņurupucis. Aligators. Taurenis), kas tapuši, mūzikā smalkjūtīgi sekojot sirreālajai dzejai.
Klasicisma garoza
Ar klasicisma lasījumiem gan šoreiz tik labi negāja. L. van Bēthovena 1. simfonijas interpretācijā klupšanas akmens bija lēnās daļas vienmuļais malums, savukārt V. A. Mocarta simfonija (La mažorā, KV 201) skanēja vienkārši raupji. Rupji tēsts pat vietās, kur partitūra prasīt prasās pēc eleganti aristokrātiska small talk, pēc smalkāka frāzējuma.
Zinot, cik jūtīgi un rūpīgi Sinfonietta Rīga mūziķi līdz šim atsaukušies dažādu diriģentu prasībām plašā repertuārā no senās mūzikas līdz visjaunākās mūzikas pirmatskaņojumiem, orķestra vainu te neredzu, izņemot dažas neprecizitātes pūtēju – mežragu, fagotu – galā. (Bēthovenu arī neizdevās pārliecinoši sākt kopā!) Tātad darīšana ar diriģenta pieeju, iespējams, motivētu ar vēlmi iepūst klasikā lielāku dzīvīgumu un balstītu diriģenta mākslinieciskajā temperamentā. Taču rezultāts – paskaļa dragāšana. Paradoksāli, taču pat lielais simfoniskais orķestris uz šīs pašas skatuves klasiskajā repertuārā ar Karelu Marku Šišonu, Zbigņevu Gracu, Ūlu Rūdneru vai Žerāru Korstenu pie diriģenta pults arvien skanējis daudz smalkāk un caurredzamāk. Konkrētā programma – Ļutoslavskis + Vīnes klasicisms – skaidri diagnosticēja šādu kompromisa salikumu bīstamību: pieaicinot diriģentu, kura stiprā puse ir mūsdienu repertuārs, varbūt nevajadzēja piedāvāt laikmetu rasolu? Savā dzimtenē kādā no slavenajiem festivāliem Varšavas rudens Mareks Moss diriģēja mūsu Pētera Vaska Musica Adventus versiju kamerorķestrim.
Šķiet, Vasks līdzās Ļutoslavskim, kuru pats atzinis par vienu no vistuvākajiem komponistiem, būtu daudz iederīgāks. Harmoniska bija diriģenta un Sinfonietta Rīga pirmā satikšanās 2008. gada pavasarī, iedziļinoties H. Gurecka, V. Kilara, V. Ļutoslavska un B. Bartoka mūzikas pasaulē.