Ziniet, es patiešām labi pazīstu vienu (tikai vienu!) kolēģi - ietekmīgu teātra kritiķi -, kurš paspēj apceļot pilnīgi visus šos notikumus. Šo personāžu apskauž pat viņa bagātākie Rietumu spalvasbrāļi un māsas (un pie viena brīnās - par kādu tādu naudiņu šo profesionālo sportu var atļauties). Zinu, ka viņš faktiski guļ tikai lidmašīnās un vilcienos, nenorimti pārvietojoties eirotelpā no festivāla uz festivālu, ja vien nesēž «vados» un nereportē par redzēto medijiem. Bet - no lirikas pie realitātes.Alvja Hermaņa debijaTo, ka «latvieši ir visur», var uzzināt ne tikai lasot vietējo daiļliteratūru. Kolēģe Inese Lūsiņa neļaus samelot - šī gada Zalcburgas festivālā uzstājas pasaules mecosoprāna zvaigzne Elīna Garanča (turklāt trīs dažādās programmās!), diriģēs Mariss Jansons, dziedās Latvijas Radio koris. Bet pirmo reizi šī festivāla vēsturē 20. augustā klintīs iecirstajā unikālajā izrāžu telpā Felsenreitschule debitē latviešu teātra režisors - Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis Zalcburgā iestudē XX gadsimta mūzikas modernisma klasiku - Bernda Aloīza Cimmermaņa operu Kareivji (Die Soldaten). Labā ziņa ir tā, ka Hermaņa daiļrades un modernās mūzikas entuziasti varēs arī tiešraidē vērot šo notikumu - 26. augustā televīzijas kanāls 3sat translēs Die Soldaten Eiropā. Pie diriģenta pults - Ingo Mecmahers. Pikanta detaļa - kopā ar solistiem un plašo kora ansambli operizrādē piedalās arī astoņi zirgi, dzīvi. (Režisors saņēmis uzaicinājumu šo pašu arhisarežģīto atonālo Cimmermaņa darbu iestudēt arī Milānas La Scala, norit pārrunas par kopprodukciju.)Eiropas teātra scēnā tā jau kļuvusi par zināmu meinstrīma tendenci - dramatiskā teātra speciālisti arvien biežāk iestudē muzikālus opusus, savukārt ierasti muzikālā teātra režisori pārkvalificējas uz drāmas lauku. Precīzāk - teātrī arvien dominējošākas kļūst cross over izrādes, kuru žanrisko identitāti nevar tā «uz sitiena» ievietot teātra kritikas teorētiskajos stereotipos - lūk, tā ir izrāde psiholoģiskā reālisma vai teatrālas groteskas manierē. Viss kopā plus vēl mūzika! Tiec nu galā, kas tas par, atvainojos, «žanra homunkulu».Piemēram, kādā žanrā strādā XX gadsimta teātra leģenda Ariana Mnuškina, kura uz Edinburgu ved sava Saules teātra (Theatre du Soleil) jaunāko šovu Neprātīgās cerības krahs, kurā uz skatuves tiek demonstrēta mēmās filmas uzņemšana pēc rakstnieka fantasta Žila Verna romāna motīviem? Izrāde par filmas tapšanu pēc fantastikas literatūras parauga, un vēl - skatuves darbība notiek uz Pirmā pasaules kara reāliju fona. Kas tas ir? Tradicionālais teātris?Mana skaistā lēdijaVēl viens spilgts must see paraugs šajā «režisoriskās ambivalences» teritorijā solās būt izcilā, es teiktu - ģeniālā savpatņa, austriešu režisora Kristofa Martālera pirmizrāde Edinburgas festivālā - Martālers preparējis spēcīgu kultūras mītu, ko pazīstam ar nosaukumu My Fair Lady/Meine faire Dame. Izrādei pēc Manas skaistās lēdijas seko papildnosaukums - Valodas laboratorija. Proti, Martālers analizē (vismaz) piecus teatrālus sižetus/kultūrslāņus: antīko leģendu par Pigmalionu un Galateju (par mākslinieku, kurš pārāk iemīlējies savā mākslas darbā), Bernarda Šova slaveno lugu, populāro cukurfilmu ar Odriju Hepbernu, pilsētas folkloru, to visu ietērpjot pašsacerētā komēdijas jeb fantasmagorijas stila story par ekscentrisku ungāru ebreju profesoru lingvistu Karpati, kurš kopā ar saviem romantiskās apjūsmas objektiem - «galatejām» no valodu kursiem - vācu valodā nodarbojas ar Rietumlondonas angļu akcenta analīzi! Turklāt par Martālera palīgiem šajās zinātniskajās «akcentu studijās» kļūst Endrū Loida Vebera, Riharda Vāgnera, Braiena Adamsa un Morisa Ravela mūzika. Ietekmīgais Frankfurter Allgemeine Zeitung savā verdiktā ir tiešs: «Absolūts režijas un aktieru ansambļa šedevrs, kurā divas stundas tu pavadi, lokoties smieklos - pats par sevi, lai finālā izplūstu neapvaldāmās, tīrās katarses asarās.» Izrāde ir ne tikai muzikāla, tā ir bilingvāla - notiek paralēli angļu un vācu valodā.Filmas uz skatuvesSavukārt 12. augustā finišējušā Tamperes teātra festivāla programmas cross over stila odziņa bija divas izrādes, kas veidotas pēc populāru filmu motīviem. Amsterdamas slavenais teātris Tonnelgroup rāda viena no eiroteātra aktuālajiem līderiem režisora Ivo van Hoves iestudēto Džona Kasavītisa 1970. gada filmas Vīri/Laulātie (Husbands) teātra adaptāciju. Savukārt slavenais Berlīnes kolektīvs Schaubuehne ķēries pie ragiem pavisam «karstam» kino - skatuves versijai par Entonija Mingelas filmu Talantīgais misters Riplijs (1999). Tieši tas ir zīmīgi - lai arī pati iespaidīgā filma ir tikai kulta rakstnieces Patrīcijas Haismitas detektīvromānu sērijas viena daļa, vācu izrādes režisors Jans Kristofs Gokels atzīst, ka «mūsdienu teātra publikai, un mums tie ir jaunie berlīnieši, daudz vairāk izsaka Holivudas kinozvaigžņu Gvinetas Paltrovas, Džūdas Lova un Meta Deimona vārdi, nekā XX gadsimta 50. gados dzīvojusi dīvaina un drosmīga rakstniece un viņas tumšie sacerējumi». Savs racionāls grauds visā šajā «Riplija teātra afērā» ir - kā būtu, ja latviešu teātris iestudētu visu laiku populārāko latviešu filmu? Par provi - Streiča Limuzīnu Jāņu nakts krāsā. Neiespējami? Nē, ja ir drosme.
Skatieties vēl
Edinburgas festivāls: www.eif.co.uk
Zalcburgas festivāls: www.salzburgerfestspiele.at
Tamperes festivāls: www.teatterikesa.fi