Laika ziņas
Šodien
Migla
Piektdiena, 29. novembris
Ignats, Virgīnija

Vasarnieki Sibīrijā

Reportāža no Rīgas Krievu teātra viesizrādēm Omskā un Krasnojarskā

Zalcburgas festivāls nekur neliksies, taču otra iespēja vasaras pilnbriedā doties viesizrādēs uz Sibīriju kopā ar Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātri var arī nerasties. Mūsu deviņu dienu maršruts: Rīga– Maskava–Omska– Krasnojarska–Maskava–Rīga. Omskā un Krasnojarskā Rīgas Krievu teātris spēlēja divas izrādes: Rūdolfa Blaumaņa Indrānus Elmāra Seņkova iestudējumā un Aleksandra Ostrovska lugu Ne vienmēr runcim krējuma pods Igora Koņajeva režijā. Abās pilsētās visas biļetes bija pārdotas, skatītāji gavilēja un cēlās kājās. Uz Indrāniem tika aicināti Sibīrijas latvieši.

Ciedru čiekuri no Augšbebriem

Pirmā pietura – Omska. Viena no pilsētas spēka vietām, uz kuru mūs aizveda drīz pēc ierašanās, ir Fjodora Dostojevska Omskas Valsts literatūras muzejs. Izsūtīts no Sanktpēterburgas, rakstnieks šeit pavadīja četrus gadus katorgā. Omskā gūtā pieredze un raksturu novērojumi kļuva par pamatu viņa darbam Piezīmes no Mirušo nama. "Riebīga pilsētiņa. Koku gandrīz nav. Vasarā ir karstums un vējš ar smiltīm, ziemā – sniega vētra. Dabu es neredzēju. Pilsētiņa ir netīra, militāra un augstākajā pakāpē izvirtusi," tā par Omsku vēstulē savam brālim Mihailam 1854. gada sākumā nežēlīgi rakstīja Fjodors Dostojevskis. Protams, būtu naivi doties uz Omsku cerībā uz Bizantijas krāšņumu un vērienu. Kultūras injekciju šeit var iegūt vietējā Luvrā – Mihaila Vrubela vārdā nosauktajā Tēlotājmākslas muzejā, kura krājumā ir Vrubels, Aivazovskis, Šiškins, Repins, Surikovs, Vasņecovs, Levitāns.

Rīgas Krievu teātra viesizrādes uz Omskas Valsts akadēmiskā drāmas teātra skatuves tika atklātas ar folklorizētu, tautiska kiča caurstrāvotu izklaidējošu blokbasteru Ne vienmēr runcim krējuma pods. Omskas skatītāji gaidīja šo vakaru ar aizturētu elpu – komēdijā vienu no galvenajām lomām atveido Rīgas Krievu teātra prīma Gaļina Rosijska, kura no 1971. līdz 1988. gadam bija Omskas teātra aktrise. Pilsētā viņu visi atceras. Tepat 70.–80. gados strādāja pašreizējais Rīgas Krievu teātra direktors Eduards Cehovals (uz darbu Rīgā pēc apmaiņas viesizrādēm 1987. gadā viņu uzaicināja toreizējais Krievu drāmas vadītājs režisors Arkādijs Kacs).

Nākamajā vakarā skatītāju ar ziediem teātrī bija vēl vairāk – Omskas apgabala latvieši, kuri teātra gaiteņos aizkustinošiturējās grupiņās, parūpējās, lai tukšām rokām nepaliek neviens no Indrānu komandas. Varēja just, ka viņiem tas nav formāls notikums: mēs esam diaspora, mums jāiet paklanīties Blaumanim. Nē! Uz teātri bija atbraukuši cilvēki no dažādiem lauku ciematiem. Bija ieradies "čarters" no Augšbebriem/Bobrovkas – tur no 140 iedzīvotājiem 70% ir latviešu pēcteči. Ar šo neērto dzelteno autobusu, kurš ir redzējis labākas dienas, viņi vairākas stundas traucās līdz Omskai; attālums – tikai 350 km, taču ceļi ir briesmīgi un brauciens ir ilgs. Viņi atveda dāvaniņas – divus grozus ar ciedru čiekuriem. No Augšbebriem! (Vai zināt, cik pie mums veikalos maksā ciedru rieksti? Tā, lūk.)

Kokle pieskandina Omsku

Pēc Indrāniem notika ballīte – uzrunas, suvenīri, sveiciens no Latvijas vēstnieces Krievijā. Aktieris Leonīds Lencs erotiskā balsī lasīja Čaka dzeju, Krievu teātra skaistās jaunās aktrises temperamentīgi dziedāja latviešu tautasdziesmas. Tad sākās danči. Dejā griezās aktieri, Indrānu režisors Elmārs Seņkovs, scenogrāfs Reinis Dzudzilo un kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo.

Raibajā kompānijā es pamanīju jaunieti ar kokli, viņam mugurā – T krekls ar uzrakstu Ja omskij/Es no Omskas. Māris Tupesis stāsta, ka sajūt sevī latviešu un krievu kultūras simbiozi. Māra tēvs ir Omskas reģionālās sabiedriskās organizācijas Latviešu nacionālā kultūras centra Zvaigznīte vadītājs Andris Tupesis, māte – krieviete. "Savā apziņā es esmu krievs, taču ar latviešiem mani vieno attieksme pret ģimeni, saknēm, mājām un dabu," saka Māris. "Mēs pētām savas dzimtas radurakstus. Esam atraduši radus Amerikā, to palīdz darīt Facebook." Viņam patīk baltiešu attieksme pret folkloru un etnogrāfiju. Pēc piedalīšanās latviešu nometnē 3x3 (tajā satiekas triju paaudžu tautieši no visas pasaules) Neretā 2002. gadā Māris sāka apgūt kokles spēli. Viņš spēlē arī ģitāru, bungas, stabules un bajānu. Kopā ar tēvu Māris ik nedēļu Omskā piedalās tautas mūzikas ansambļa Daina mēģinājumos. Kolektīvs regulāri muzicē pilsētas un valsts svētku pasākumos, uzstājas bērnu nometnēs un veco ļaužu pansionātos Omskas apgabalā. Māris jau ir pieradis pie jautājuma, ko viņam Krievijā uzdod vienmēr, – kas tev ir par vārdu? "Kad atbildu, ka tas ir latviešu vārds, man allaž nākas skaidrot un aizstāvēt to, kas notiek Latvijā." Mārim ir 30 gadu, viņš ir inženieris ķīmiķis, vada laboratoriju ķieģeļu ražošanas rūpnīcas eksperimentālajā nodaļā ("Mums jārisina izejvielu problēmas").

Indrānos viņu aizkustinājusi laikmetīgā teātra valoda un paaudžu traģiskais konflikts. "Aktieri spēlēja tā, ka es viņiem uzreiz noticēju. Man patika doma par to, ka koki tavā saimniecībā ir visa tava dzīve. Asi dramatisks sižets. Pēc izrādes gribas pasēdēt klusumā."

Latviešu nacionālais kultūras centrs Zvaigznīte Omskā nodibināts 1992. gadā. Tā vadītājs Andris Tupesis stāsta, ka centrs apvieno latviešus, kuru senči nonākuši Sibīrijā gan XIX gadsimtā (gadsimta sākumā tie bija pēc 1802. gada Kauguru nemieriem izsūtītie vidzemnieki; gadsimta beigās – latvieši, galvenokārt latgalieši, kuri devās uz brīvajām zemēm Stolipina agrārās reformas laikā), gan XX gadsimta 40. gadu deportācijās. Ir arī tautieši, kuri atbraukuši uz Sibīriju strādāt vai ģimenes iemeslu dēļ. Omskas apgabalā pašreiz dzīvo aptuveni 3000 latviešu. "Aktīvo biedru mums ir aptuveni trīsdesmit, svētku pasākumos piedalās ap 70 cilvēkiem," stāsta Andris Tupesis.

Viņa vecāki tika izsūtīti no Latvijas 1949. gadā un Sibīrijā palika uz mūžu, kaut gan citi radi vēlāk devušies prom. Andris Tupesis dzimis Omskā, tāpat kā viņa dēls Māris un meita Jana, kura pašlaik kopā ar vīru dzīvo Spānijā. Latviju Zvaigznītes vadītājs apmeklē gandrīz katru gadu. "Šovasar gan neizdevās. Jūnijā man bija jāuzņem Anglijas latviešu grupa, pēc tam bija jāsāk gatavoties Krievu teātra viesizrādēm. Es strādāju skolā, pasniedzu vēsturi un sabiedriskās zinātnes. Jau 1. augustā ir jāatgriežas darbā. Piedodiet, mums ir jāpārtrauc saruna, es jau eju uzstāties," nepacietīgi sitot bungas, saka Andris Tupesis. Omskas apgabala latvieši un ansamblis Daina viesiem no Latvijas bija sarūpējuši priekšnesumu ar dziesmām un dejām. Skaidrs, ka tas ir svarīgāk par interviju.

Būsim pazīstami!

Kamēr ballītes dalībnieki dzied un dejo, es turpinu iepazīties ar vietējo latviešu kopienu. Pie uzkodu galda man piemiedz ar aci kāda sieviete: "Visu esat nogulējis!" Jā, es saku, kamēr sarunājos, gandrīz viss ir apēsts. Viņa atbild: "Nē, es domāju ko citu – jūs sēdējāt pirmajā rindā un izrādes laikā gulējāt. Es jūs vēroju!" Svetlana no Augšbebriem ir vitāla un līksma dāma, viņa veikli iemet manā mugursomā ciedru čiekuru no blakus stāvoša groza. Latvijā Svetlana nekad nav bijusi un finansiālo iespēju apmeklēt vēsturisko dzimteni viņai nav. (Vēlāk no sarunām uzzinu, ka uz atlaidi šādam braucienam vai jebkādiem atvieglojumiem var pretendēt tie diasporas pārstāvji, kuri prot flirtēt ar savu reģionālo latviešu organizāciju vadītājiem – citiem lepnums to neļauj darīt.)

Svetlana mani aicina kādreiz kārtīgi nosvinēt Jāņus Augšbebros, kur svētkos pulcējas vairāki simti līgotāju. Nu jau pilnīgi nopietni viņa stāsta, ka skatījusies Indrānus un raudājusi: "Teātra apmeklējums šovakar bija viens no saviļņojošākajiem un skaistākajiem brīžiem manā mūžā."

Aptuveni pusnaktī grupa no Augšbebriem iekāpj autobusā, un tas teātra skatītājus aizved melnajā, siltajā Sibīrijas naktī.

21 stunda kupejas romantikas

Ceļojums ar vilcienu no Omskas līdz Krasnojarskai bija mūsu komandējuma aizraujošākais posms. Mēs iekāpām vilcienā, kura maršruts ir Maskava–Čita (tobrīd tas ceļā jau bija pavadījis divas diennaktis; līdz galamērķim – vēl trīs diennaktis). Mūsu rīcībā gan bija tikai 21 stunda, lai izbaudītu Transsibīrijas maģistrāles romantiku. Speciāli Rīgas Krievu teātra trupai vilcienam Omskā tika pievienots vagons; mēs ar Indrānu režisoru Elmāru Seņkovu un Latvijas Televīzijas operatoru Viktoru Gribermani braucām kupejas vagonā vilciena pamatsastāvā. Režisors Seņkovs, kurš līdz šim nekad nebija braucis kupejā, sev uzreiz azartiski rezervēja augšējo vietu.

Vilciena pieturvietās – nekurienes vidū – mēs ar Elmāru vēlējāmies degustēt lokālās delikateses (sortimentā – zivis, pīrādziņi, ogas un citi eko- un biogardumi), kuras turpat uz perona tirgoja šiverīgas uzticama izskata tantes. Tā taču ir žanra klasika! Pieredzējušais ceļotājs operators Gribermanis, dzēlīgi smaidot, mūs brīdināja, ka pēc šīm delikatesēm "ārstēsieties visu atlikušo dzīvi". Tāpēc mums bija jāpārtiek no restorānvagona piedāvājuma, turklāt mūsu biļetes cenā bija iekļautas pusdienas un brokastis. Cenā diemžēl nebija iekļauts labākais vilciena suvenīrs – impēriska izskata glāzturis; to nevajag zagt – to var oficiāli iegādāties par 890 rubļiem.

Kad skatījos pa vilciena logu, atcerējos Deividu Boviju, kurš šo pašu Sibīrijas ainavu bija vērojis 1973. gada pavasarī ceļā no Vladivostokas uz Maskavu turnejas Ziggy Stardust laikā.

Kas pārbiedēja sievieti tautastērpā

Krasnojarska, būdama industriāla lielpilsēta, ir kultūras metropole, kuras ielas čum un mudž no hipsteriem; pat vēlā nakts stundā viņi aktīvi izmanto vienā no centrālajām ielām izvietoto skapi – bibliotēku: ņem, ko vēlies! Pilsētā ir pieci teātri, neskaitāmi muzeji, varena filharmonijas ēka ar četrām zālēm, galvu reibinošas ainavas – kalni, Jeņiseja un dabas parki. Krasnojarskā ir dzimis krievu glezniecības klasiķis Vasilijs Surikovs un operzvaigzne Dmitrijs Hvorostovskis. Netālu no lielpilsētas – Ovsjanskas ciemā – dzīvojis rakstnieks Viktors Astafjevs. Pavisam nesen, jūnijā, Krasnojarskas Operas un baleta teātrī notika Džuzepes Verdi Aīdas pirmizrāde Andreja Žagara iestudējumā; skatītāji jūsmoja par Ivara Novika scenogrāfiju. Redziet, tā ir pilsēta ar biogrāfiju.

Latvieši, kuri bija atnākuši uz Indrāniem Krasnojarskā, bija citādi, ne tik sirsnīgi un atvērti kā Omskā. Lietišķāki, varbūt nedaudz lepnāki. Arī viņi bija sabraukuši no dažādiem rajoniem, tuviem un tāliem (Krasnojarskas apgabala teritorija ir kā četras Francijas vai desmit Lielbritānijas). Divas sievietes bija ieradušās latviešu tautastērpos; viena no tām atstāja zāli, kad uz skatuves tika izspēlēta mīlēšanās aina.

Elmāra Seņkova Indrāni ir Rīgas Krievu teātra repertuāra pērle. Teātra direktors Eduards Cehovals savā uzrunā Krasnojarskā pat uzaicināja Sibīrijas latviešus apmeklēt savu kabinetu Rīgā un aplūkot Blaumaņa krūšutēlu – pērn pavasarī Indrāni ieguva Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāla galveno balvu. Tā ir ne tikai mūsdienīga, stilīga izrāde, bet arī iekšēji skaista, savā dramaturģiskajā zīmējumā precīza un prasīga – tajā uzplaukst, atbrīvojas, atmet visus štampus un mirdz dažādu paaudžu Krievu teātra aktieri. Šis darbs ir nozīmīgs arī Elmāra Seņkova karjerā – viņa pirmais uzvedums uz profesionālā teātra lielās skatuves, tas tika pamanīts un novērtēts (pagājušajā sezonā Krievu teātrī viņš iestudēja Maksima Gorkija Vasarniekus, kurus nākamgad plānots rādīt Gorkija festivālā Ņižņijnovgorodā).

Vajadzēja atbraukt uz mēnesi

Indrāni satrieca Krasnojarskas Valsts muzikālās komēdijas teātra direktori Natāliju Rusanovu (šajā teātrī notika viesizrādes): "Tas man bija atklājums. Es dzīvoju līdzi lugas varoņiem. Es sajūsminājos, cik smalka ir aktierspēle, cik perfekti noslīpēti visi tēli, cik baisi aktuāls ir šis stāsts. Tā nav pagātne, tā ir šodiena. Tādi ir mūsdienu bērni, kuri var pamest, nodot, iemainīt visu pret naudu." No aktieru ansambļa Natālija Rusanova īpaši izcēla Ievas lomas atveidotāju – lielisko Olgu Ņikuļinu. "Kad visi iznāca paklanīties, es skatos – visiem dāvina ziedus, bet viņai ne. Tas ir noziegums! Es veikli aizskrēju līdz savam kabinetam, paņēmu ziedu pušķi, atgriezos zālē un pasniedzu Olgai. Es viņai teicu: "Es jūs apsveicu! Labāku stervu uz skatuves neesmu redzējusi!" Tas ir fantastisks, neatkārtojams aktierdarbs. Pajautāju, vai neesmu ar savu komentāru viņu aizskārusi. Izrādījās, ka ne, Olga teica, ka tas ir kompliments. Es taču pati esmu dramatiskā aktrise un režisore! Es saprotu šīs lietas," uzsvēra teātra direktore.

"Mūsu dzīve ir tik īsa un tik noslēgta, mēs esam tālu no lieliem kultūras centriem, un, ja atbrauc teātris no Eiropas, tas ir nozīmīgs notikums. Mēs iegūstam jaunu, spilgtu informāciju. Viesus no Latvijas uzņemam kā savējos. Viņi ir vienkārši, laipni, smaidīgi cilvēki. Krasnojarskas apgabalā dzīvo vairāk nekā 100 tautību pārstāvju, mēs visi esam radniecīgas dvēseles. Mēs mīlam pasauli, mākslu un cits citu, mēs vēlamies dzīvot mierā un saticībā," teica Natālija Rusanova. "Mūs vieno daiļrade, mēs visi cenšamies sasniegt pilnību tajā, ko darām. Man ir tik ļoti žēl, ka mana teātra kolektīvs pašlaik ir atvaļinājumā un neredz Krievu teātra izrādes, – mūsu aktieriem būtu ko paņemt un mācīties no Rīgas kolēģiem. Man gribas cienīgi paklanīties. Krasnojarskas skatītāji šajās divās dienās ir kļuvuši bagātāki," viņa piebilda. Par to liecināja ovācijas abu izrāžu beigās: "Skatītāji man jautāja: kas tās par viesizrādēm – tikai divi vakari? Vajadzēja atbraukt uz mēnesi!"

Autors viesojās Sibīrijā ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze atbalstu 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja