Atvērs Andra Kolberga “Dienasgrāmatu”

Zobena.“Pēc dabas esmu ideālists, tāpēc man šodien šeit piedāvātā dzīve nepatīk. Laikam tā var justies celtnieks, kas ar labām domām būvējis gaišu namu, bet tagad redz to pamazām sagrūstam caura jumta un žurku izgrauztu pamatu dēļ. Protams, ir ziņkārība, kā tālāk veidosies bērnu un mazbērnu dzīve, tāpat mēs neviens nezinām, ko sacīsim un darīsim, kad uz guļamistabas sliekšņa pamanīsim stāvam kaulaino ar izkapti pār plecu. Taču nedomāju, ka man tad būs īpaši ko nožēlot, jo es nepiepulcējos ne tam aitu baram, ko politiķi dzenā no liesām ganībām uz vēl liesākām, ne tiem, kas, astītes luncinot, lien Olimpā, lai būtu tuvāk dieviem. (..)Dienasgrāmatu es sāku rakstīt mazbērnu dēļ, lai viņi atšķirībā  no manis mantotu vismaz kaut kādu informāciju, zinātu, no kurienes nāk, kas bijuši viņu senči. Uz kurieni doties, jau ir viņu pašu izvēle. Piedodiet, mazbērniņi, ja uzrakstītais brīžiem būs skarbs, taču es uzskatu, ka jums ir tiesības zināt patiesību, bet man nav tiesību to noklusēt,” – tā pats rakstnieks.“Dienasgrāmata” aptver laiku no pagājušā gadsimta 30. gadiem (un pat vēl krietni senāk, ja izseko Kolbergu ciltskokam) un iesniedzas 21. gadsimta pirmajā desmitgadē, šodienas aktualitātēs. Rakstnieks sev raksturīgajā stāstījuma kvalitātē un valodas raitumā, nebaidīdamies no detaļām un konkrētības, kolorīti atklāj gan padomju pilsoņu dzīves ikdienu un šī laika reālijas, gan Trešās atmodas peripetijas un atjaunotās Latvijas ļaužu dzīvi un sadzīvi.