Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +19 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 27. septembris
Ilgonis, Ādolfs

Mantra

Pirmajā dienā viņi aizgāja uz pagastmāju un bļaustījās, otrajā un trešajā dienā atkal devās turp un izmeta ārā skrīveri un pagastveci, ceturtās dienas naktī muižas parka kastaņa pārlūza uz pusēm un ieauga ar galotni zemē, piektajā dienā viņi trina, asināja, tecināja un strīķēja dzelzi, sestajā dienā notika neiespējamais un krustojās divas paralēles, septītajā viņi okupēja krogu, bet astotajā, devītajā un desmitajā straumēm plūda uz muižu.

Edijs skaita visas dienas pēc kārtas, mantra nav mainījusies, arvien tā pati, par paralēlēm gan pats piemuldēja, kad lomkās aizmirsa, kas leģendā par večiem notika sestajā dienā. Visas desmit bez aizķeršanās skaitīja opis, mazbērni kā nu kurš, vien Edijs zināja visas dienas, līdz sestā pazaudējās drebuļu miglā un dzima paralēles, kas arvien satiekas. Noteiktā laikā un vietā. Edijs apsver iespēju, ka viņam tikusi kāda lauska no radu veča spējām, ja jau viņš tik drošs par sesto dienu, kas paša neredzēta, vien no mutes mutē ģimenē klīst skaitāmpantiņš par vīriem, kas gāja uz muižu taisnību meklēt. Vienam no vīriem visi notikumi, kas atgadījās, jau iepriekš bijuši zināmi un ne vien dienās, bet minūtēs svērti. Jo īpaši tajās, par kurām radu radi stāsta joprojām.Divas minūtes tam vīram bija atlikušas, izmisums iespiedās ribu starpā, triecās plaušās un iedzina naglas, divi sīkie mirkļi rāva pušu, un viņu sita apziņa, ka arī šoreiz notiks tas, kam jānotiek, sveikā nespruks, jo pielikts divām minūtēm par sargu, un tās barojās ar gaisu, kas viņam liegts.Vīrs neatcerējās, kā nācis pasaulē, laiks izbira no zīdaiņa pirkstiem kā jūras smilts kveldīgā liedagā, bet, tikko dzimis, aptvēra savas minūtes, pat ne stundas. Zināja, ka pēc desmit miljoniem astoņiem tūkstošiem trīssimt piecdesmit astoņām minūtēm pirmo reizi apkakāsies uz virtuves grīdas. Tad pienāks brīdis, pēc aptaisīšanās tieši astoņdesmit tūkstoši vienpadsmit minūtes, un sāksies viņa pirmā skolas diena. Minūšu dzīve vilināja un spēra, reizēm iekoda, reizēm sašuva brūces griezīgiem diegiem, piediedza viņu, bet nepārveidoja. Zināšana nemainīja ne viņu, ne notikumus, ne pasauli, sasodīts, pat ne cilvēkus, ko viņš sastapa, šī zināšana nemainīja. Atšķirība bija iezīmēta bezatšķirības minūtēs, kas cirta zobus un smaidīja, smaidīja un teica - re, dodu tev iespēju, še, ņem un daries! Un viņš darījās, ņēmās un klanījās! Minūšu dēļ, ritma dēļ, sevis, mātes, tēva dēļ. Tomēr absolūti neko nevarēja mainīt. Viņu arvien notrieca gar zemi vai pienagloja pie debesīm. Ģimnāzijas izlaiduma vakarā viņš noredzēja, ka apprecēsies ar galdniekmeistara Ilzi pēc simtu sešdesmit pieciem tūkstošiem un vienas niecīgas minūtes. Un apprecēja. Zināja, ka piedzims dēls pēc pusmiljona un desmit minūtēm. Un ieradās Oskars, kas nu jau aizgājis, Edija opīša brālēns, kuru visi saukāja par Veco Osīti. Bet Vecā Osīša tēvs toreiz gaidīja liktenīgo minūti, vēl pēc vienas viņam bija jāmirst. Virve ap kaklu draudēja ar nosmakšanu, kazaki viņu uzvilka ozola zarā un atstāja. Paši aizjoņoja, bērīšus rikšiem palaižot. Viņš gaidīja, kā pēc desmit, astoņām, divām ...Edijs ir pārliecināts, ka pēc piektā gada vienmēr nāk sestais. Pēc muižas dedzināšanas atskrien melnā sotņa un, taupot lodes, vīrus pakar. Un viss tikai tāpēc, ka svešinieki bija noriebušies līdz mielēm, vajadzēja apgriezt kaklus visiem deflorētājiem, kapračiem un zvaniķiem. Un tad tie, kas gāja šņāpt buldurētāju galvas, paši, dzirdiet, paši dedzināja, slepkavoja, lauza ziedus un atslēgas, necēla debesīs romiešu Floru, bet bargo un stipro Mārtiņu, mežkopi un līdumu līdēju, kas visiem par brīnumu ņēma rokā kara cirvi, lai atkostos tiem, kas ar floretēm rokās eleganti paukojās, tiem, kas viņu māsas, sievas un mātes ņēma priekšā.Nepaskrēja ne minūte, un vecā Osīša tēvs nokritis no ozolzara. Smags maiss - ne cilvēks, ne mironis. Kāds, kas gaida savu izkapti pēc trīsdesmit piecām sekundēm.Silta roka apvijās ap viņa kaklu.- Tēt! Tēt!  Un vēl viena silta roka. Viņa Ilze.- Tu! Nemirsti!Prom virve, savīta ciešā bizē, prom visa vīra zināšana. Viņš apstājās un likās mierā. Bija pagājušas jau četrpadsmit minūtes, varbūt vēl vairāk. Un kopš tā laika viņš vairs neskaitījis, jo sapratis, ka ir dzīvs šeit un tagad. Tūkstoš deviņi simti sestā gada astotajā februārī.Runāja, ka vecā Osīša tēvs tajā atpestīšanas naktī aizlaidies prom uz neatgriešanos, Tbilisi laupījis bankas, lai revolūcijai būtu par ko šiverēt, pēc pieciem gadiem sievai Ilzei un dēlam Oskaram atnākusi vēstule no Ķīnas. Dzīvs, vesels, saticis mūku, aizgājis viņam līdzi uz klosteri, tagad kalnā ar piecām virsotnēm padziļina bedres klintī, lai ērtāka piekļūšana. Šo nostāstu Edijs atceras pat tagad, pūloties neielaist aukstus sviedrus acīs, abām rokām iekrampējies Huašana kalna ķēdēs, mēģinot nokļūt vēl neaizsniegtajā Dienvidu virsotnē. Viņš uzmanīgi liek kāju vienā no akmens šūpuļiem. Nu nē, tas nav ceļš tūristiem. Tas ir ceļš apskaidrotajiem, jo tas, kam prāts nav skaidrs, to nevar noiet. Viņa prāts nav ne šķīsts, ne balts, un tāpēc Edijs skaita mantru. Pirmajā dienā viņi aizgāja uz pagastmāju un bļaustījās, otrajā un trešajā dienā atkal devās turp un izmeta ārā skrīveri un pagastveci, ceturtās dienas naktī muižas parka kastaņa pārlūza uz pusēm...Edijs neskatās lejā, vien augšā, kur pretī zilējošām debesīm spica kore, uz kalna asmens niecīgas pārejas, iluzoras trepes, koka plāksnes, sekundi no lidojuma lejā stabiņi, pie kuriem resnas ķēdes, kas nesargā apreibušo galvas no neskaidrībām un reiboņu viļņiem. Dzeltensiena, baltsiena, tik stāvs, ka jāiekaras ķēdēs, kas iekodušās kalna sānā. Veselu posmu Edijs nogājis, glabājot aiz muguras kritiena draudus, neredzot, cik tālu atrodas no lidojuma lejup, un nav pat saprotams, uz kā turas koka līstes zem kājām, sastiprinātas ar dzelzs kāķiem, it kā dzelzs cilvēkam būtu noderējusi. Edijs apsver īso cilvēka attīstības vēsturi, no bronzas pie dzelzs un tad jau nav tālu līdz zeltam. Līdz visu lietu un mēru sintēzei.Edijs pagriež muguru brīvajam gaisam un aizai, acu priekšā mirdzošs akmens un ķēde, viņš virzās uz priekšu lēni, taustoties abām kājām. Viss notiek aiz muguras, kā vienmēr, aizmugurē acu nav, mēs nekontrolējam un neredzam, nevaram nomērīt, tāpēc baidāmies. Edijs saprot, ka šo klints sienu jāiet taisnu muguru, kuprim te nav vietas. Rokām jābūt stiprām, gaitai mierīgai un nestostīgai. Izurbtie padziļinājumi klintī rāda kāju ceļu, roku taku. Ķermenis, šķiet, nav Edija, un viņa paša nav, augums pieplacis sienai, izsitas sviedri un uzkrīt tāds reibonis, ka teju, teju aiznesīs atpakaļ uz mājām, un būtu jau labi atrasties zināmā vietā.Dienu mantra palīdz koncentrēt uzmanību un spēkus, pat tad, ja nav ne viena, ne otra, jo pēc tam, kad noskaita, ko tie vīri piektajā gadā darījuši, uzreiz asins galvā un nervi - uzspriegotas stīgas. Bet ne tuvu nav tāds kaifs kā ekstazī, ne tuvu. Un ja godīgi, ja lien gluži dziļi dvēselē, tad arī dzeltenās tabletes ar stulbajiem ķeburiem ir sviests. Ja salīdzina ar mo, ripas nestāv pat klāt. Kad piesitās bailes un sviedri, Edijs nemitīgi skaitīja mantru, arī sesto dienu, kamēr nebija aizmirsis un salicis savas paralēles. Kad deniņos dunēja un ausīs šņāca, un viņš bija tikai un vienīgi ķermenis un apziņa, ka vajag iedurt, bet nebija, ko iedurt, tad mantra palīdzēja piecelties un iet tur, kur varēja dabūt mo. Vairāk par vienu ampulu Edija mamma nedeva. Un mājās nekad nenesa, tikai darbā, izgāja ārā, parkā zem koku lapotnes un iegrūda viņam kabatā.Ekstazī bija joku spēle, pastaiga pa klubiem un uzsprāgšana, bet morfijs viņu izmainīja, turklāt uz labo pusi, jo kopā ar mo zuda kauna izjūta un pagaisa dziļi iekšā iemitinājies mazvērtības komplekss, saprasties ar cilvēkiem kļuva viegli, viņš bija mierīgs un, mazinoties vainas izjūtai, auga pašcieņa. Edijs joprojām ir pārliecināts, ka tie, kas lieto, ir neatkarīgi uzskatos, izcilas personības, kas negrib būt daļa no tās sabiedrības, kas rij McDonalds, sestdienās ar savu laimīgo ģimeni brauc uz laukiem un cepina bārbekjū, strādā nožēlojamu darbu cerībā, ka reiz ieradīsies brīnumu vecītis un paaugstinās viņus par tām necilvēcīgajām pūlēm, ko viņi ieguldījuši kapitālisma uzplaukumā. Edijs tādu dzīvi neizvēlas. Viņš gan bija sācis iet šo garlaicīgo ceļu, studijas un pirmā darba vieta, visas lietas un vietas. Bet tad saprata - ja diploms kabatā, vairs neatmazgāsies, vaļā netiksi. Visi viņa bijušie draugi bija ar diplomiem. Visi viņa tagadējie bez. Lai gan – viņam vairs draugu nebija. Vien kalns, kurā jāuzlien.Varbūt dienu mantra palīdzēs arī tagad, šoreiz gan ne skriet pakaļ mieram un vienaldzībai pret pasauli, bet tikt trakajā Huašanā, ķīniešu studentu un amerikāņu apsēstajā kalnā. Samaksājis trīsdesmit dolārus, apjozies ar izsniegto inventāru un devies uz sākumpunktu pie Austrumu smailes, Edijs pēdējā brīdī mēģināja atbildēt, kāpēc triecies tik tālu. Ja ir redzēta Krievijas elles šoseja uz Jakutsku, upes Ļenas paralēle, tad tālāk vairs nav kur. Bet viņš aizmaucās līdz Lielajam mūrim un izvēlējās bīstamāko tūristu kalnu taku, ceļu uz klosteriem, sīciņām viesnīcām, piecām smailēm kā ziedlapām. Pirms divām stundām paciemojies Austrumziedā, nefrīta jaunavas mājvietā, devās uz rietumiem, kur lotosa kore, lai gan no lotosiem tur ne smakas, vien milzīga klints, vidū tai ceļš, ko dēvējot par debesu kāpnēm. Tas ir skaists, viegls virziens, jo klintī izcirstie posmi ved taisni, tikai nevajag raudzīties lejup. Kad Edijs devās uz Ziemeļu virsotni, briesmas gaidīja aiz muguras, bet tagad viss notiek tepat acu priekšā. Ziemeļu smaili viņi nosaukuši par mākoņu terasi, vietu, kur tiem piestāt un palūkoties uz mazajiem tārpiņiem, kas, klinti apsēduši, rāpo. Viena kilometra augstumā meklē savu kāpura jēgu, attaisnojumu tam, kāpēc jātiek augšā. Edijs izgāja gaisā peldošo ceļu, veica labās auss noberšanas rituālu, jo citādi neuzrāpties šajā virsotnē, tik šaura laipa, tik tuvu akmens, absolūtā vertikāle, deviņdesmit grādi, ne vairāk, ne mazāk. Solis uz priekšu, solis klāt, solis uz priekšu un atkal klāt. Šajās divdesmit minūtēs Edijs paguva nobrīnīties par meiteņu lūpukrāsu toņiem, līdz šim nebija pamanījis, ka to var būt tik daudz. Ķīniešu meitenes, līdušas pirms viņa labās auss noberšanas ceļu, bija atklājušas, ka vieglāk to noiet, ja skūpsta klinti, tuvinās tai un pielūdz. Edijs arī skūpstīja šīs vietas. Ja jau upurēt, tad upurēt, bet, patiesību sakot, nevarēja tikt uz priekšu, ja vien nenoberza ausi līdz asinīm un nenoskrāpēja lūpas. Virsotnē viņu sagaidīja šaha spēles paviljons. Cik niecīgi, cik diži. Huašanā esot dzīvojis Laodzi, un šeit joprojām ir dao tempļi. Nu, lai ir. Edijam neinteresē tādi nieki, un viņš nespēlē šahu. Rehabilitācijas programmas laikā viņš izpētīja, kur atrodami bīstamākie ceļi pasaulē. Tur viņam būs bēgt. Edijs redz, ka lejā noiet ir grūtāk, jāstūrē tieši tas pats ceļš, jo cita nav. Tiem, kas dodas augšup, jāpalaiž tie, kas virzās lejup. Vai otrādi. Atkarībā no vietas, kur atrodies. Lai nomierinātu sakairinātos nervus, lielākoties plūst divas pretstraumes, kā nekā tūristiem, ne pašnāvniekiem virsotnes paredzētas. Lejā Edijs uzmeta aci uzrakstam ķīniski un angliski – kamēr skaties, neej! kamēr ej, neskaties! It kā jau prātīgi. Par to gan neviens nebrīdina, ka briesmas krist stāv blakus ik mirkli, un Edijam ir aizdomas, ka ne jau prāts, skaidrs un dzidrs, šai virsotnei vajadzīgs, bet drosme, jo prāts baidās, ja sirds ir vāja. Un mazāk domu, mazāk refleksijas. Viss, kas ar prātu tverams, jāsvītro nost un jāaizmirst, un jo ātrāk, jo labāk. Vismaz šeit.Edijs zina, ka ir un paliek nariks. Kāpēc tad viņš apsolījis sev iedurties tad, kad visi elles loki būs izstaigāti? Tāpēc, ka ir nariks. Uz Jakutsku vasarā, kad līst, dubļu jūrā jau ticis, tagad sēž Huašanā un domā par to, ka priekšā Bolīvijas kalnu ceļš. Viņš smējās, kad ieraudzīja ekstremāļu portālā tā nosaukumu. Kur nu vēl banālāk? Bet attēli rādīja nelielu taciņu, uz kuras mijas divi autobusi, kravas auto saskaras ar spoguļiem un kantējas gar nebūtību. Tas Edijam der. Un viņš bija apsolījis sev dāvanu, iešaušanās viņu gaidīja tad, kad visi trīs ceļi būs noieti.     Edija rokas notirpušas, viņš nolaiž acis lejup. Sūdu būšana! Galvā sagriežas viss, kas tur ir bijis un vēl būs. Vai tas notiek ar viņu? Saki, māsa narkomānija, teic, brāli morfij, ko viņš še dara? Divi tūkstoši sestā gada vienpadsmitajā jūlijā.

Pirmpublicējums Kultūras Forums, 2008. gada 25. jūlijs-1. augusts.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Baltijas pērles programmas pieturpunkti

Līdz 5. oktobrim Rīgas kinoteātrī Splendid Palace turpināsies festivāla Baltijas pērle filmu skates. Šā festivāla sīkstums un izturība ir skaidrojama ar savas auditorijas pazīšanu un prasmi piemekl...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja