Vaskadrāna

"Nē taču, dulnais. Kas tev nāk prātā? Jau pavisam drīz mēs sāksim viens otru neieredzēt. No sākuma tā pavisam nedaudz, ka mēs novelsim vainu uz 3. medicīnisko laika tipu. Pēcāk jau mūsu ienaids pieņemsies spēkā kā pamesta meitene, kura izdziedējusies un atkal ir gatava mīlēt. Un tad mēs lūgsim Dievu, kaut nekad nebūtu viens otru satikuši. Tik vienkārši un paredzami tas viss ir, ka man pat nav bail. Tev arī nevajadzētu baidīties. Es apsolu, ka tad, kad sākšu tevi kaut kripatiņu nicināt, es pazudīšu un tu mani vairs nekad neredzēsi," Laini viņam nosvērtā balsī atbildēja, enerģiski ar dakšiņu kuļot dzeltenos olu bumbuļus."Un ja nu es negribēšu, lai tu pazūdi? Ja nu es gribēšu, lai tu paliec?" Marguss nerimās. "Tā nenotiek, tas nav normāli, mīļais. Tad tu esi ļoti slims un tev steidzami ir jāārstējas. Agrāk vai vēlāk cilvēki viens otru sāk ienīst. Mīlestība, ja tā vispār ir bijusi, izplēn, kaisle arī apdziest, un pāri paliek divi ķēmi, kas atkal gribētu atrast vietu pasaulē, bet nevar, jo ir pārāk noguruši vai nobijušies. Es negribu tevi ienīst, es gribu tevi mīlēt. Tu esi ļoti mīlams, vai zini?"Atbildes nebija. Marguss dzēra kafiju un blenza uz vaskadrānoto galdu, ar labās rokas rādītājpirkstu uzlasīdams sakaltušās rupjmaizes drupačas, kas tur gulēja no iepriekšējā vakara maltītes vai pat vēl ilgāk. "Tiklīdz kaut kas ir tavs, tu sāc uzskatīt to par pašsaprotamu, sāc izturēties tā, it kā tas vienmēr tā arī ir bijis un būs. Un tas ne vienmēr izvēršas par baudāmu pasākumu. Neviens nav gatavs ieguldīt savu laiku un enerģiju, lai uzturētu šaubas. Visi grib mieru un drošību, kas a priori nozīmē visa beigas. Patiesībā haoss ir vienīgais, kas var pastāvēt mūžīgi, jo par to nav jārūpējas, tas vienkārši ir," Laini deklamēja, lejot sakultās olas pannā, pagriezusi Margusam muguru. "Man šķiet, ka fizikā to sauc par entropiju – ka visu lietu kārtība un sistēmas ir tendētas uz sabrukumu, ja vien par tām nerūpējas vai neattīsta."Viņa nebija cietsirdīga vai salta, gluži otrādi. Savu un citu nolemtību viņa bija pieņēmusi, un ar to samierinājusies, jo bija nogurusi ar to cīnīties. Tā vietā viņa tagad izvēlas ļauties, pārlieku neiedegoties, lai nesadegtu. Ļauties tieši tik, lai varētu kaut ko arī just un gūt prieku, bet ne gramu vairāk. Dzert dzīvi aizgūtnēm viņai vairs nebija ne spēka, ne arī vēlēšanās, jo tik īsa tā tomēr nav. Muļķīgi taču tomēr periodiski nogāzties vēkšpēdus bez jaudas un saprašanas, ko lai dara tālāk. Marguss pamodās: "Tu runā kā tāds vecis. Tev pašai tas nemaz neliekas egoistiski? Kāpēc tu domā, ka vari pieņemt lēmumu par mums abiem?"Kofeīns bija ticis līdz smadzenēm, Marguss vairs netaisījās paciest Laini eksistenciālisko vāvuļošanu, atklausījies jau šitās muļķības savulaik līdz nelabai dūšai. Neviens velns taču nav tik melns kā viņu mālē, cilvēku domas par dzīvi vienmēr ir tumšākas par īstenību, tas viņai pāries. Galvenais ir neļaut Laini domāt, ka pasaule iet uz galu. Tad jau tā sen būtu aizgājusi. Ko, pie velna, tie cilvēki ar viņu ir izdarījuši?"Tas nav egoisms, ja es izlemju no mums aiziet brīdī, kad vēl tevi mīlu. Sāpēs jau arī man! Par to tu nemaz neesi iedomājies?"Viņa nolika Margusam priekšā šķīvi ar kūpošu kulteni, pārkaisīja tam sarīvētu sieru, smalki sakapātus lokus, un nosēdās viņam pretī: "Rupjmaizi gribēsi?"Pati viņa brokastis nekad neēd. Rīti ir vienīgie brīži Laini dzīvē, kad jūtas skaidra un enerģiska. Nav ne mazākās vēlēšanās grūst sevī iekšā lietas, kas tikai lieki nodarbinātu ķermeni, atņemot skaidro skatienu. Tāpat diena un cilvēki to aizmiglos.Marguss zina, ka Laini ir pilna galva ar putniem, bet viņas putni ir pieklājīgākie radījumi, kādus viņam līdz šim nācies sastapt, tāpēc labprāt tos paturētu. Ne jau lai ieliktu būrī ar spogulīšiem, pilnu barības trauku un allaž svaigu ūdeni, tā ne. Laini putni ir tā vērti, lai tiem ierīkotu dārzu, kur tie varētu lidināties savā vaļā, bet tomēr tas būtu Margusa dārzs, kuram bez Laini putniem nebūtu nekādas jēgas. Izklausās jau tas viss diezgan salkani, Marguss to zina, bet cik tad tu ilgi izliksies, ka viss tāpat ir labi un nekā neilgojies? Ikviens cilvēks agrāk vai vēlāk kļūst vai vismaz grib kļūt par cilvēku. "Sarunāsim tā, Mis Dekadence," Marguss iesāka, cenšoties tikt galā ar izkusušā siera stīgām, kas lipa klāt viņa zodam un ķērās bārdā. "Vai redzi šo vaskadrānu? Mēs nopirkām to aizvakar. Tu nekur nedrīkstēsi iet, pirms tā nebūs pavisam nodilusi. Mēs par to rūpēsimies. Katru reizi pēc ēšanas noslaucīsim, neliksim virsū neko karstu, negriezīsim maizi bez dēlīša. Bet tas arī būs viss. Mēs nerūpēsimies par mums, bet rūpēsimies par vaskadrānu. Paši mēs būsim vienkārši mēs. Sarunāts?"Laini iespurdzās. Pieaudzis vīrietis, bet runā šitādas dumības! "Tu to nopietni?" izbrīnā un neticībā saraukusi pieri viņa jautāja. "Pilnīgi nopietni. Tu drīkstēsi iet prom tikai tad, kad būs pienācis laiks pirkt jaunu vaskadrānu. Ja tu to izdarīsi ātrāk – es tev sekošu, un to taču tu negribēsi," Marguss stingri noteica, pastumdams malā šķīvi ar notiesāto olu kulteni. Laini brīdi apdomājās. Šādu priekšlikumu viņa saņēma pirmo reizi mūžā. Netradicionāla pieeja taču patīk ikvienam, pat tiem, kam nepatīk nekas. Tā ir vienīgais, kas momentā spēj piesaistīt uzmanību un to arī uz kādu brīdi noturēt, viss pārējais ir tāda mērena sūdu būšana."Labi. Es esmu ar mieru. Es nekur neiešu, līdz vaskadrāna nebūs lupatās. Es būšu Laini un tu būsi Marguss, redzēsim, cik tālu mūs tas novedīs. Pats pēc tam kodīsi pirkstos.""To mēs vēl redzēsim, kurš kuram kur kodīs. Līkop?" Marguss pa pusei smaidīdams, pa pusei smīnēdams pastiepa roku pāri galdam."Līkop!" Laini gandrīz pārliecināti ielika savu plaukstu Margusa plaukstā. Silts.Nevienam no viņiem nebija ne jausmas, cik ilgs ir vienas vaskadrānas mūžs, bet rūpēties par vaskadrānu jebkurā gadījumā šķita iespējamāk nekā rūpēties par divu cilvēku attiecībām, jo nevienam jau patiesībā nav ne jausmas, kā tas ir jādara. Ar vaskadrānu viss ir puslīdz vienkārši – pēc ēšanas jānoslauka, nedrīkst likt virsū neko karstu un griezt maizi bez dēlīša. Ko, pie velna, lai iesāk ar cilvēkiem?