Taču brīdī, kad Lietuva ir izdarījusi savu mājas darbu, izrādās, ka mēs vispār neesam nedz domājuši, nedz diskutējuši, nedz izsvēruši un apsvēruši, vai un kā piedalīties vai nepiedalīties šajā projektā. Un tā vien izskatās, ka Visaginas projekts Latvijai izvērtīsies par tādu pašu „brāķi” kā vērienīgais vilcienu iepirkums, tikai summu, zaudējumu un kļūdu ziņā reizināts jau citā pakāpē.
Līdz šim izteikumos par Latvijas līdzdalību Visaginas atomelektrostacijas projektā tiek pieminēts vien valstu draudzības un paša projekta komerciālais aspekts – izejot no tā: ir vai nav Latvijai izdevīgi tajā piedalīties. Tas ir ļoti šaurs skatījums, jo ir virkne ne mazāk svarīgu lietu, kuras būtu jāapzina, jāizanalizē un jāizdiskutē pirms gala lēmuma pieņemšanas.
Pirmkārt, būtu skaidri un gaiši sabiedrībai jāizklāsta, kādi tad būs ieguvumi, ja Latvija piedalīsies Visaginas projektā, un ko tā zaudēs, ja nepiedalīsies.
Līdz šim politiķi lētticīgi mēģinājuši ieskaidrot, ka līdzīpašuma tiesības Visaginā nodrošinās sabiedrībai lētāku elektroenerģiju. Tas nav kompetents apgalvojums, jo saskaņā ar noteikto elekroenerģijas tirgus modeli, Latvijai Visaginas AES elektroenerģija būs jāiepērk par tirgus cenu, tāpat kā to tagad iepērkam paši no saviem Daugavas HES.
Ja projektā piedalīsies Latvenergo kā līdzīpašnieks ar savām investīcijām, tad Latvenergo būs iespējams šo, iespējams, lētāk saražoto elektrību pārdot ar peļņu, un līdz ar to arī nopelnīt. Taču jāatceras, ka peļņa iespējama tikai tādā gadījumā, ja projekts izrādās komerciāli veiksmīgs, bet, ja tas strādā ar zaudējumiem, tad attiecīgi zaudējumus cieš arī mūsu Latvenergo.
Un tāpēc viens ļoti būtisks aspekts, par kuru politiķi labprātāk izvēlas nerunāt - kā tiks nodrošināts finansējums Visaginai?
Tiek lēsts, ka Latvijas līdzdalība būsapmēram miljards eiro, un ja valdība apgalvo, ka valsts šajā projektā finansiālas saistības neuzņemsies, to darīs Latvenergo, tad pamatots ir jautājums – kā gan uzņēmums spēs nodrošinat šāda apjoma finansējumu šim projektam, ja ir skaidri zināms, ka paša uzņēmuma rīcībā šādu resursu nav? Un kā tas ietekmēs uzņēmuma spēju (un tā kredītreitingu...) veikt turpmākās investīcijas, lai uzturētu un attīstītu nepieciešamo infrastruktūru(tīklus, HESus, uc.) Latvijā?
Ir skaidrs - lai piesaistītu vajadzīgo finansējumu Visaginas AES projektam, Latvenergo nauda būs jāaizņemās un par to būs jāsniedz kreditoriem pieņemamas garantijas. Diezgan retorisks ir jautājums- ar ko gan Latvenergo varētu to garantēt? Arī uz to vajadzētu atbildēt.
Ja Latvenergo nāksiesto darīt ar saviem aktīviem – hidroelektrostacijām, tīkliem un citu infrastruktūru, kas Latvijai ir kritiski svarīga un nozīmīga, tas nozīmēs, ka mēs savu Latvijai būtisko infrastruktūru padarīsim atkarīgu no šī projekta - no projekta, kas tiek realizēts citā valstī, kas tiek realizēts ar tehnoloģijām, par kurām mums vispār nav nekādas saprašanas, turklāt kontroles iespējas mums šajā projektā būs gandrīz nekādas, jo būs virkne procesu, kurus mēs nekādi nevarēsim ietekmēt, jo mums nebūs ne kompetences, ne kapacitātes tos pat apjēgt un pārraudzīt.
Vēl viens līdz šim nepieminēts aspekts ir tā saucamā „akcionāru kodolatbildība” - kā akcionāri sadalīs šo atbildību ? Par ko atbildēs Latvenergo, ar ko atbildēs un cik lielā mērā?
Tāpat līdz šim pat nepieminēts paliek, kāds ir risinājuma mehānisms atomelektrostacijas utilizācijai (decomissioning), kad tā savu dzīvi ir nokalpojusi un ir jālikvidē. Pasaules prakse ir veidot šādiem projektiem uzkrājumu, līdzīgu kā pensiju fonds cilvēkam, kas tad arī finansēs visu nokalpojušās stacijas likvidāciju, lai tur paliktu tikai skaista augoša zālīte. Vai šāds fonds tiks veidots, cik lielam tam ir jābūt, kas būs tie, kas turēs šo naudu, kā to ieguldīs, kas par to atbildēs – arī par šo aspektu nav nedz spriests, nedz diskutēts.
Ne mazāk svarīgs jautājums Latvijai - kas notiks ar izlietoto kodoldegvielu?
Jo patiesibā lielākie riski nav pati kodolstacija, jo jaunās paaudzes staciju kodoldrošība ir ļoti augstā līmenī, bet kas notiek ar izlietoto kodoldegvielu, kur tā paliek, kur tiek apglabāta, kā tiks nodrošināts, lai šis process nekaitētu videi un cilvēkiem?
Turklāt pašam enerģijas ražošanas procesam mums tiek piedāvāta tehnoloģija, kas ir ekonomiski efektīgāka, bet prasa augstāku drošības pakāpi. Šai tehnoloģijai, kuru piedāvā Hitachi, ir nepieciešama aktīvā drošības sistēma, līdzigi kā Fukušimā. Tai nav piemērojama tā saucamā „ pasīvā drošības sistēma”, kas nodrošina pašpietiekamu stacijas drošību, bez atkarības no citu sistēmu aktīvas līdzdarbības, kas bija viens no Fukušimas katastrofas cēloņiem- kad aktīvā aizsardzības sistēma nespēja sākt atbilstoši funkcionēt.
Šie ir tikai daži no aspektiem, kuri ir ne mazāk svarīgi par komerciālo. Un pat, ja gribas uz projektu skatīties tikai truli šauri no komerciālā aspekta, arī šeit ir palikuši „caurumi”:
Mēs investēsim veselu miljardu, bet pretī saņemsim tikai 20%, bet Lietuva saņem sev jaunu projektu, miljardus no vairākiem investoriem, tas viņiem dod darba vietas, nodokļus, jaunu infrastruktūru, turklāt viņiem pienākas gandrīz divas reizes lielāka daļa - 38%.
Par šādu mūsu līdzdalību svešā valstī būtu jāprasa ne tikai lielāka daļa uzņēmumā, bet vēl jāizvirza papildu nosacījumi, piemēram: kādu projekta apkalpojošo infrastruktūru izvietot Latvijā, saņemt garantētus projekta izpildes pasūtījumus, kā arī piesaistīt projektam Latvijas inženierus, zinātniekus, utt. Jo reāli jau, šajā jomā Lietuvai nekādu priekšrocību īsti nav (ja nu vienīgais pašapziņa) – arī tai gandrīz viss nepieciešamais cilvēkkapitāls būs jāgatavo no jauna.
Es pieskāros tikai dažiem svarīgiem aspektiem, par kuriem Latvijai būtu jātiek skaidrībā, pirms vispār runāt, ka šajā projektā Latvijai ir vērts piedalīties.
Un ja mēs esam pateikuši, ka esam gatavi ieguldīt miljardu enerģētikā, tad varbūt tomēr būtu bijis noderīgi vispirms sākt ar diskusiju par to, kā šo miljardu izlietot sev vislietderīgāk, kā no tā saņemt vislielāko atdevi tautsaimniecībai?
Turklāt, ir jāapzinās, ka mēs esam atšķirīgā situācijā no Lietuvas, kura pēdējos gados gandrīz neko nav investējusi savas enerģētikas attīstībā, atšķirībā no mums – mēs pašlaik gandrīz pilnībā nodrošinam sevi ar modernām konkurētspējīgām jaudām. Igauņi var mūsu tirgū piedāvāt lētāku elektroenerģiju, tikai pateicoties tam, ka no Eiropas ir ieguvuši atļauju darbināt Narvas elektrostacijas, nemaksājot par to CO2 kvotas, bet lietuvieši vispār ir spiesti 70% elektroenerģijas iepirkt no Krievijas,jo pašiem to saražot ar vecajām stacijām būtu ļoti dārgi.
Mūsu kaimiņiem vajadzētu saspringt par Visaginas projektu daudz vairāk nekā mums, un izteikt Latvijai tādu piedāvājumu, no kura mēs nespētu atteikties. Savukārt Latvijai vispirms vajadzētu izvērtēt alternatīvās investīciju iespējas savas energoapgādes uzlabošanai. Vispirmām kārtām jau energoefektivitātē, kurā mēs atpaliekam ne tikai no attīstītām valstīm, bet arī no kaimiņiem lietuviešiem un igauņiem. Efektīva elektrības plūsmu pārvaldīšana, tas ir tehnoloģisks, zinātņu ietilpīgs process, kur būtu vajadzīgi inženieri, zinātnieki, kurus mēs paši varam sagatavot, savukārt savus izstrādātos risinājumus - eksportēt tālāk citām valstīm, tai pašai Lietuvai.
Vēl viena joma, kurā būtu vērts investēt – savu atjaunojamo energoresursu efektīvākā izmantošanā.
Kaut kā nav dzirdēts visu šo iespēju izvērtējums salīdzinājumā ar Visaginu. Bet kā gan tad atbildīgās amatpersonas atļaujas nākt ar skaļiem paziņojumiem par nepieciešamību Latvijai īstenot tieši Visaginas projektu?
Tāpat nav dzirdēts risku izvērtējums tehnoloģiju konverģences kontekstā. Strauji attīstās atjaunojamo resursu tehnoloģijas, , top pirmie kodolsintēzes reaktori - nebūs nekāds brīnums, ka jau pēc gadiem pieciem, desmit, kad Visaginas AES vēl visdrīzāk nebūs sākusi pat darboties- tā jau būs „ retro tehnoloģija” , kurā mēs būsim ieguldījuši milzu naudu un būsim spiesti to izmantot vēl vismaz gadus 40 - 50.
Tāpēc ir ļoti svarīgi skatīties daudz plašāk – kā mēs šo ieguldījumu varētu vislabāk izmantot savai tautsaimniecībai. Līdzīgi kā situācijā ar Pasažieru vilcienu, būtu jādomā, kā mēs ar savu ieguldījumu varētu attīstīt savu ražošanu, izveidot nozari ar milzīgu eksporta potenciālu un daudzām darba vietām - mūsu premjeram, ekonomikas ministram un citiem valstsvīriem jau tagad vajadzēja braukt pa Kazahstānu, Uzbekistānu un citām valstīm un jau slēgt nodomu protokolus par iespējamo vilcienu piegādi nākotnē, nevis atkal tikai imitēt vētrainu darbību savā udens glāzē "kasoties" tikai ap šiem 100 miljoniem, kurus paši sev nogriezām - skrienot paši sevi nosūdzēt Eiropai, tā vietā, lai ar savu neizdarību paši tiktu galā un paši visu atrisinātu(labs rādītājs mūsu rīcībspejai un tam, kā šajā valstī tiek pieņemti atbildīgi lēmumi). Iespējams, ka tad nekāda lūgšanās Eiropai mums vispār nebūtu vajadzīga.
Ja mēs esam tik nespējīgi nodrošināt korektu, valsts interesēm atbilstošu līgumu pat par sev nepieciešamajiem pasažieru vilcieniem, tad kāds Latvijai būs Visaginas AES līgums, kur Latvijai nav ne tikai ne skaidrības, ne kompetences par pašu līguma priekšmetu, bet arī jārēķinās ar konkurejošajām projekta dalībnieku interesēm, pirmkārt jau lietuviešu - zinot cik spējīgi esam bijuši līdz šim savu nacionālo interešu aizstāvēšanā, nespējot nodrošināt valsts interesēm atbilstošu projekta īstenošanu pat tad, kad tas atkarīgs tikai no mums pašiem?