Soču šovā Krievijas XX gadsimts homeopātiskās dozās

Atzīšu - šovs drīzāk pozitīvā nozīmē pārsteidza nekā sarūgtināja, it īpaši pēc tam, kad uzzināju - Starptautiskā Olimpiskā komiteja pamatīgi cenzējusi Soču pasākumu (tas nav nekas ekstrēms un attiecas uz visām ceremonijām, lai kurā valstī tās notiktu, proti, ceremonijā ne ar vārdu vai vizuālu tēlu nedrīkst tikt pieminēta un attēlota militārā simbolika, jo olimpiskās spēles ir globāls miera vēstnesis). Patiešām - nedz Londonā, nedz Pekinā jūs neatradīsit militārās varenības apliecinājumus, kaut gan abas - Lielbritānija un Ķīna - vēsturiski ir pasaules dižimpērijas, kas pamatīgi mirkušas asinīs. Tāpēc arī Krievijas XX gadsimts Soču šovā tika demonstrēts homeopātiskās dozās - tās vētrainā un asiņainā vēsture šovā bija, kā saka, "galopom po Jevropam" - no revolūcijas un sarkanā terora ne vēsts, riksī un pavirši tika izskriets cauri industrializācijas posmam, kuru ilustrēja pasaulē pazīstams mākslas brends - 20.-30. gadu supremātisti un konstruktīvisti, un uzreiz ķērās pie daudzkrāsainajiem "stiļagām" no 50. gadiem (angliski tika tulkoti kā hipsteri), tikai atkušņa laikā, ar neiztrūkstošo milici ģaģu Stjopu (kolorītais bokseris Nikolajs Valujevs) - personāžu no Sergeja Mihalkova, trīs himnu - Staļina, divu PSRS versiju - pantu autora - bērnu dzejas klasikas. Netika atzīmēti nedz Staļina koncentrācijas nometnēs nobendētie miljoni, nedz ar mājienu piesaukts Otrais pasaules karš (kaut sagataves šo Krievijas traģisko lappušu ilustrācijām uzvedumā bija - SOK tās visas likvidēja, Pētera Pirmā zaldātiņus ieskaitot!). Bet kopumā atklāšanas ceremonija bija gaumīga, gandrīz bez "razvesistaja kļukva a la russ" (banālām krievu klišejām - lāči, balalaikas utt.) un, kas svarīgi, raita - sportistu iznāciens tikai 45 minūtēs ir XXI gadsimta ceremoniju rekords.

Visu Normunda Naumaņa rakstu "Ļubočka Aizspogulijā" lasiet pirmdienas, 10.februāra, laikrakstā Diena!