Vēl nepieciešams piebilst, ka to visu pavada nogurums un miega trūkums un tas viss kopā rada sajūtu, ka šajās mācībās viss ir ļoti pa īstam. Turklāt tās nenotiek poligonā, bet gan civilā vidē ar lauku viensētām, nelieliem ciematiem, zemnieku tīrumiem un pļavām. Ja nepieciešams, vienību komandieri novieto karavīrus lauku sētā, izmanto savām vajadzībām lielus šķūņus, vai citas ēkas. Un igauņu civilpersonas, tā apgalvo mūsu karavīri, par to neliekas izbrīnītas vai pārsteigtas. Mācību scenārijā pateikts, ka no austrumu puses valstī iegājušas pretinieka vienības un tās virzās aizvien dziļāk Igaunijas teritorijā. Kaujās šīs vienības(to vidū arī latviešu rotas un lietuviešu vads) tiek aizkavētas, bet trīs igauņu bataljoni – obligātā dienesta, rezervistu un Kaitseliit – sākumā atkāpjas, līdz viņiem jāpāriet pretuzbrukumā. Pavisam šajās mācībās piedalās divi ar pusi tūkstoši karavīru – gluži nopietns spēks, kas operē Igaunijas mežos valsts austrumu novados.
Kapteiņa un kaprāļa vērtējums
Latvijas kontingenta komandieris šajās mācībās ir kapteinis Sandris Jaunzems, ar kuru daudz laika kopā pavada kaprālis Raimonds Grīnbergs. Abi brauc vienā Mercedes apvidus mašīnā, kas tāpat kā viss pārējais transports ir dāsni nomaskēts ar priežu zariem. Kapteinis un kaprālis pabijuši daudzās misijās, piedalījušies neskaitāmās mācībās, tomēr par Kevadtorm izsakās ļoti atzinīgi. "Mācībās jau esam pavadījuši četras ar pusi dienas. Viss notiek pa īstam, gluži reālā situācijā, izmantojam civilos ceļus, iebraucam mājās. Lūk, mūsu štābs iebrauca fermā, izvērsās, sāka strādāt," pēc ierašanās mācību vietā man stāsta kapteinis. Latvieši šajās mācībās pilda pretinieka – turklāt labi sagatavota pretinieka lomu. "Mēs neesam treniņu galvenā auditorija – galvenā uzmanība ir vērsta uz igauņu obligātā dienesta karavīriem. Faktiski šīs mācības viņiem nozīmē tādu kā gala eksāmenu, ar kuru beidzas viņu dienests. Jau drīz pēc Kevadtorm viņi dosies mājās," paskaidro virsnieks.
Viņš piemin vietējos iedzīvotājus – radies iespaids, ka šie cilvēki saprot, kādēļ nepieciešamas šādas mācības. "Viņi stāv pie savām mājām un mierīgi skatās, ko mēs darām. Dažs smaida, cits varbūt nerāda smaidu. Kāds pamāj sveicienam roku, arī signalizē ar mašīnu. Ir interesanti, jo viss ir daudz savādāk kā Latvijā. Pamatā jau tāpēc, ka te jādarbojas ārpus poligona. Mēs pie tā neesam pieraduši, turklāt tādos mērogos. Divi ar pus tūkstoši karavīru, tas ir daudz. Viss ļoti strauji mainās, jāspēj reaģēt uz jaunu izveidojušos situāciju, jāspēj manevrēt. Karavīri var gulēt divas, varbūt četras stundas. Tā ir normāla lieta, ja redzi aizmigušu karavīru. Likums ir tāds - kad vari – guli, kad ir laiks – paēd," stāstīja kapteinis S.Jaunzems.
Braucam kopā ar rotas transporta kravas automašīnām. Strādā rācija, kas nodrošina nepārtrauktu informācijas plūsmu. Dzirdama rotas komandiera kapteiņa Gaiža Landratova balss. Viņš paskaidro, kāda ir jaunā situācija. Piecus sešus kilometrus priekšā atrodas kājnieki, kuriem esot jānokļūst kontaktā un tad jāvirzās tālāk. Par pašu kapteini zināms tas, kas iepriekšējā kaujā viņš esot pilnībā "izslēgts" – tātad uz laiku vairs nevar vadīt savu rotu. Tieši viņam, šķiet, pagājušās nepilnās piecas dienas bijušas vissmagākās, jo uz komandiera pleciem gulstas visnopietnākā atbildība. Bez fiziska spēka, kas atstāts garos pārgājienos pa šejienes briksnājiem, rotas komandierim gandrīz visu diennakti jābūt labā psiholoģiskā formā. Jāuztur kontakti ar bataljona komandieri un savu vadu komandieriem. Situācija bieži mainās un jāmāk ik reizi ātri pieņemt adekvātu lēmumu. Jauns rīkojums – visi ir atdzīvojušies. Var karot atkal visi. "Ceļmalā ienaidnieki. Atvairām ar uguni, turpinām kustību," dzirdams no rācijas.
Kravas automašīnas, arī daži kājnieku Mercedes iegriež pļavā. Visas mašīnas izvietojas ciešā egļu aizsegā. Tagad laiks kafijai, iespējams apēst arī kādu sviestmaizi. Paiet kādas desmit minūtes un atkal iet vaļā – nikni sāk strādāt viens ierocis pēc otra. Šauj ar minimi ložmetējiem, ar igauņu M6 triecienšautenēm, MG-3 ložmetēju, dobji dārdina braunings. Nopietnā kauja ilgst vismaz desmit minūtes. Nedaudz vēlāk rācijā dzirdama kapteiņa G.Landratovs pavēle: "Tos pa vienam novāciet!"
Kaprālis R.Grīnbergs pastāsta, ka apvidus ir sarežģīts – ceļi ir šauri un grūti izbraucami. Laika apstākļi – sākumā bijis lietains un auksts laiks. Vakar, saka kaprālis, lielajos ceļa putekļos saskrējušās vienpadsmit igauņu automašīnas. Pa rāciju dzirdams: kontakta gadījumā braucam cauri, galvenais neapstāties! Atskan šāvieni, mūsu Mercedes brauc ātri un drīz jau esam tikuši ārā no bīstamās zonas.
Karavīri nelūzt
2 OMLT vienības dalībnieks, seržants Inguss Zandersons saka: "īstenībā tā ir ārkārtīga pieredze – gan mācību apjoma, mēroga, iesaistīto vienību skaita dēļ. Mēs te iegūstam fantastisku pieredzi. Būtu vēlams, lai arī Latvijā notiktu šāda līmeņa mācības. Tas ir mērķis, uz kādu tiekties, lai varēt sadarboties šādā līmenī organizējot līdzīgas mācības. Te ir reālas iespējas uzlabot mūsu militārās zināšanas. Vai nav grūti? Sākumā jau šķita, ka karavīri lūzīs, bet tagad visi jau pieraduši pie šī ritma."
Karadarbība mežā ir nogurdinoša pat bez kontakta un uzmanīga pārvietošanās prasa daudz laika. Pat vidēji brikšņainā apvidū stundas laikā karavīri reizēm noiet nedaudz vairāk par kilometru. Ik pa brīdim tiek saņemta pavēle apstāties un ieņemt aizsardzību. G.Landratova pirmais vads devies kāda objekta virzienā, kuru paredzēts ieņemt. Tur paredzēta kopīga darbība ar Latbata rotu un igauņiem, kas uzbruks savos Sisu bruņutransportieros. Esam jau pāri pusceļam, kad nokļūstam pie upes. Dodamies tilta virzienā, bet tad atklājas, ka tāda nemaz nav. Pārcelšanās tomēr ir negaidīti viegla – upē izveidojies koku sanesums. To papildina ar citiem sausiem kokiem un visi karavīri mierīgi pāriet uz pretējo krastu. Tur līdzās visai liels gateris. Redzami daži strādnieki, kas nepievērš īpašu uzmanību. Karavīri mierīgi šķērso uzņēmuma teritoriju. Kārtējā pavēle – vienai nodaļai jāvirzās vairāk pa kreisi, otrai pa labi. Ejam līdzās ar asfaltētu ceļu. Drīz sākas lietus.
Esam mežā un no samirkšanas mums palīdz izsargāties kuplas egles. Paiet vairāk par stundu, kad uzzinām, ka drīz ieradīsies rotas transports. Jau esam to sagaidījuši un iekāpuši mašīnās, kad kolonna dodas nakts nometnes virzienā. Drīz iekļūstam slēpnī, kas ierīkots pašā ceļa malā. Stipra uguns un mašīnas ložmetējnieks jau drīz izšauj sausus savus šīsdienas munīcijas krājumus. Viena pēc otra Mercedes mašīnas, atšaudoties, izskrien cauri bīstamajai zonai.
Endex, endex!
18.maijā nedaudz pēc vienpadsmitiem no rīta atskan saucieni: endex, endex! Tas nozīmē, ka "karš!" ir beidzies, bet pirms tam pavisam netālu no G.Landratova rotas bāzes vietas bija dzirdama skaļa šaušana. Rota aizsargājās un arī pārgāja uzbrukumos. Daļa karavīru atradās posteņos netālu no automašīnām. Igauņu virsnieks Āre Vāliste, kas visas mācību dienas atradās kopā ar šo rotu, dalījās ar Tēvijas sargu savos novērojumos. Uz viņu labu iespaidu atstājuši latviešu karavīri. Īsti profesionāļi. Ā.Vāliste uzsvēra, ka viņš tā nerunājot tikai pieklājības dēļ. Spriežam par abu armiju atšķirīgo apbruņojumu. Uz manis teikto, ka igauņiem ir daudz labāka un nopietnāka militārā tehnika, Ā.Vāliste norāda, ka latviešu kājniekiem ir labāki individuālie ieroči un rācijas. Viņa kolēģis jaunākais leitnants Romes Kera teica, ka latviešu rota labi darbojusies taktiskā līmenī. "Ja kaut kur jūsu vienībai jāiet, tā iet tikai taisni. Ja lauks, taisni pāri, ja purvs – arī taisni pāri. Un, turklāt, visu dara ļoti klusi. Vēl kas – es redzēju, ka karavīri ļoti ciena savu komandieri," stāstīja jaunākais leitnants. Uz Tēvijas sarga jautājumu, kā iespējams izveidot tik labus kontaktus ar mācību rajonā dzīvojošajiem civiliedzīvotājiem, viņš atbildēja: "Pie mums cilvēkiem patīk, ka te ir igauņu armija un nevis citas valsts armija. Un tāpēc arī tik daudz cilvēku ir Kaitseliit rindās."
Ar G.Landartovu sarunājos jau mājupceļā, kad kapteinis neslēpa savu gandarījumu par pavadīto nedēļu Igaunijā. "Patika, jo tā bija konvenciālā karadarbība. Kā uz šejienieni atbraucām, tā viss turpinājās ik dienas pilnīgā non stopā. Darbojāmies skautu bataljona sastāvā, kurā bija gan štāba elementi, gan kaujas, gan atbalsta vienības. Ieguvām tādu pieredzi, kāda nav iegūstama Latvijā." Kapteinis uzskata, ka šādu mācību organizēšana prasa milzu darbu un vajadzētu pateikt lielu paldies igauņiem par ielīgumu tajās piedalīties. Rotai "kara" laikā labāk padevušies kājnieku uzdevumi – iefiltrēšanās, meža tīrīšana, bet vairāk problēmu radījusi pārvietošanās kolonnā.