Vispirms plāns, tad nauda. Nevis otrādi

Politiķi jau kādu laiku runā par to, ka dos naudu sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus. Taču aizvien biežāk izskan arī bažas, ka par šo procesu ir vairāk jautājumu nekā skaidrības. Tā ir?

Protams! Ja runājam par to, kas pašreiz notiek ar sabiedriskajiem medijiem, tad man ir sajūta, ka ir kā ar Latvijas ceļiem – fiziski nepieciešams liels kapitālais remonts, visi saprot, ka ir bedres, daudzas visādas citādas problēmas, bet neviens nerunā par kapitālo remontu, tā vietā vien mēģina tās bedres aizlāpīt. Tāpat ar sabiedrisko mediju finansējumu, ņemot vērā arī pēdējo gadījumu, kad pēkšņi premjers no partijām paredzētajiem pieciem miljoniem vienu atvēlēja sabiedriskajiem medijiem.

Naudas piešķīrumi kā tādas politiķu dāvanas, kas dalītas no mūsu kopējā maka...

Konceptuāli ir ļoti liela problēma sabiedrisko mediju pārvaldībā un finansējuma jautājumos. Lai no tā novērstu uzmanību, vienkārši sāk diskutēt par iziešanu no reklāmas tirgus. Tā ir kā kārtējās bedres lāpīšana.

Kādā ziņā konceptuāli liela problēma?

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir nepilnā sastāvā...

Saeima drīz apstiprināšot jaunus trūkstošo vietā.

Ir jau svarīgi nevis tīri politiski ielikt jaunus pārvaldītājus, bet lai tā būtu profesionāļu komanda, kas spēj šo krīzi atrisināt. Tāpat nav skaidrs, kas notiks ar sabiedriskajiem medijiem ilgtermiņā – nav tādas vienotas ilgtermiņa stratēģijas. Vai, piemēram, vismaz es neesmu redzējis nevienu dokumentu, kas aprakstītu, ko nozīmē iziet ārā no reklāmas tirgus. Tiklīdz par to runā, tas rada ļoti daudzus dažādus jautājumus.

Piemēram?

Reklāma ir ne tikai tas video, ko redzam pārraižu pauzēs. Te jārunā arī, piemēram, par teātra licenču iegādi – līdz šim vienmēr bija tā, ka varēja ierakstīt teātra izrādi, pretī dodot reklāmas laikus. Ja sabiedriskais medijs iziet no reklāmas tirgus, tad jautājums – kā tiks nodrošināta iespēja atspoguļot kultūras pasākumus, kā kultūras pasākumi reklamēsies sabiedriskajos medijos? Tur, man liekas, jābūt veselai normatīvai bāzei, jo arī kultūras pasākumi ir dažādi – gan valsts organizēti, gan komercpasākumi.

Nākamais. Līdz šim neatkarīgie producenti daļēji vai pilnībā finansējās no reklāmas. Vai televīzijai būs jāpērk šie raidījumi, ja vēlēsies tos pārraidīt? Bet tajā brīdī, kad sabiedriskie mediji iepērk raidījumus par naudu, ir jābūt iepirkuma procedūrai.

Reklāmu ietver arī sponsorēšanas sistēmas. Piemēram, mēs visi esam pieraduši, ka laika ziņām vienmēr ir kaut kādi atbalstītāji.

Vai arī diktoriem tērpi no viena vai otra veikala.

Arī tā ir reklāma.

Kas tādā gadījumā notiek ar sportu? Sportā viss balstās uz reklāmu, it īpaši starptautiskās sacensībās, kur ir globālie atbalstītāji, ko nevar ignorēt.

Citu valstu televīzijās ir redzēts, ka, piemēram, uz cepurēm vai krekliņiem esoši logotipi ierakstā aizkrāsoti vai izpludināti, citādi tā būtu bezmaksas reklāma. Turpmāk arī mūsu televīzijā, piemēram, pārraidot hokeja spēli, būtu jāaizsedz visi logo, kas uz apmalēm vai spēlētāju krekliem?

Tehniski jau visu ko var izdarīt, bet es saku – jābūt skaidrībai par to. Te varētu minēt ļoti daudzus konkrētus aspektus, par kuriem vismaz es neesmu redzējis ne mazāko aprakstu, kas liecinātu, ka kāds par to domājis sabiedrisko mediju iziešanas no reklāmas tirgus kontekstā.

Tāpēc arī saku – vai skaļās frāzes par to, ka sabiedriskie mediji iziet no reklāmas tirgus, nav veids, kā piešķirt pietiekami lielu budžetu ar domu, ka pēc tam tad skatīsies, kā būs.