Tā apliecinot jaunu izpratni, kā veidojama iekšējā un ārējā politika un uzturama spēkā prasība par Krievijas okupēto teritoriju atgūšanu. Gruzīni pārņēmuši pieredzi no Baltijas valstīm, kas vairāk nekā 40 gadu atgādināja pasaulei par okupācijas faktu. Kādi toreiz bija rezultāti šim atgādinājumam, zinām labi - pirms 20 gadiem tas noslēdzās ar neatkarības atjaunošanu. Gruzijas gadījums nav pielīdzināms Latvijai, kurai Krievija atņēma nelielu teritoriju, - nepilnās divās desmitgadēs gruzīni izdzīti no 20% savas teritorijas. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka ar tik milzīgiem zaudējumiem gruzīni negrasās samierināties, lai gan precedenti ir dažādi - somi Otrā pasaules kara rezultātā zaudēja 12% savas teritorijas, taču prasības par savu zemju atdošanu Maskavai nav izvirzījuši.
2008. gads ar piecas dienas ilgo karadarbību Dienvidkaukāzā bija auksta duša, kas daudzus atvēsināja, liekot nojaust, uz kādu rīcību ir spējīga Krievija. Tam rūpīgi sekoja ASV, sarunas ar Kremli par mieru veda ES, sevišķu norūpēšanos izrādīja Baltija, Polija un Ukraina, kas deleģēja savas augstākās amatpersonas uz Tbilisi. Krievu invāzijas rezultātā tagad uzlabojušās ES un Gruzijas attiecības, liela loma situācijas stabilizācijā uz robežām ar separātiskajām Dienvidosetiju un Abhāziju ir 200 vīru lielajai ES novērotāju misijai. Tiesa, iespējams, piecu dienu kara nemaz nebūtu, ja Tbilisi togad būtu saņēmusi tā saucamo plānu dalībai NATO. Jābilst, ka tobrīd Gruzija to nemaz arī nebija pelnījusi - pārlieku daudz vēl bija un arī tagad ir veicams valsts iekšējās dzīves demokratizācijā. Gruzijas vadība to ir sapratusi, līdz gada beigām paredzēts pieņemt jaunu vēlēšanu likumu, kas var ievērojami palielināt opozīcijas lomu politiskajā dzīvē. Akcenti salikti pareizi - valsts ekonomiskā izaugsme, prasības uzturēšana par okupēto teritoriju atgūšanu un valsts aizsardzības spēju paaugstināšana - militārā ziņā Gruzija jau gatava dalībai NATO.