Norvēģijas vidienē esošie Olesunnas, Haramas un citi reģioni ir visas valsts zivjsaimniecības un kuģubūves industrijas centrs, šeit esošajām fabrikām zivis piegādā lielākie un modernākie zvejas kuģi; tieši šajā reģionā darbojas Rolls-Royce kuģu vindu būvnieki, savukārt kuģu dzenskrūvju ražotne netālu esošajā Finnojas salā apgādājusi ap 1200 kuģu visā pasaulē. Dzīvība kūsā, taču visi piekrīt – šo tradicionālo nozaru darbus arvien biežāk negrib strādāt paši norvēģi, tāpēc valstī aizvien nozīmīgāku lomu ieņem strādnieki no Austrumeiropas un Dienvideiropas. Valsti pārpludina arī bēgļi no trešās pasaules valstīm.
Ieceļotāju pirmais uzdevums, lai atrastu darbu Norvēģijā, ir apgūt norvēģu valodu sākotnēji vismaz tik, cik nepieciešams komunikācijai darbavietā. Piemēram, Finnojas (Finnøy) salā esošā kuģu dzenskrūvju rūpnīca, kas izpilda pasūtījumus no kuģu būvētājiem visā pasaulē, teju puse strādājošo ir poļi un arī drošības instrukcijas ražotnē ir lasāmas kā norvēģu tā poļu valodā. Iebraucēju no citām valstīm Norvēģijā netrūkst. Kopējais iedzīvotāju skaits, piemēram, Haramas apriņķī lēnām pārsniedzis 9000, kas izskaidrojums tieši ar migrantu ierašanos un mērķi apmesties uz dzīvi Norvēģijā, stāsta Haramas inovāciju centra vadītājs Gutorms Ulla (Guttorm Ulla).
Norvēģijā sastapto iebraucēju stāstus vieno motīvs par grūtībām iekļauties darba tirgū un sākotnēja bezcerība, dodoties darba meklējumos uz kārtējo ražotni. Cita versija – ierasties Norvēģijā, atsaucoties darba iekārtošanas sludinājumam ar jau apsolītu darba un dzīvesvietu.
Bez norvēģu valodas atrast darbu šeit būs tuvu neiespējamam – to saprot katrs. Arī teicamas angļu valodas zināšanas nebūs glābiņš. Bratvogas bērnudārzā strādājošā audzinātāja Agnese stāsta, ka pirmā darbavieta bijusi mazgāt kuģus. Ātri vien sapratusi, ka šādam darbam nav piemērota, un lūkojusies pēc vakances kādā bērnudārzā, ņemot vērā viņas darba pieredzi pirmsskolas izglītības iestādē Latvijā. Uz pārrunām Agnese gājusi bez īpašām ilūzijām, iepriekš norvēģu valodā iekaļot atbildes uz iespējamiem jautājumiem par iepriekšējo darba pieredzi. Saruna izdevusies un Agnese aicināta darbā bērnudārzā. Pašlaik viņa tur strādā jau trīs gadus.
Savukārt Gritestrandas (Grytestranda) zivju rūpnīcā strādājošais Ainārs stāsta, ka uz sarunām par iespēju tikt tur darbā devies bez iepriekšēja saskaņojuma. Viņš ar sievu Diānu atbraukuši uz Norvēģiju, iesēdušies auto un ar karti rokās devušies no vienas firmas un ražotnes uz otru. Darba intervijās tikko pēc atbraukšanas uz Norvēģiju, kad norvēģu valodas zināšanas vēl bijušas tuvu nullei, Ainārs licis lietā aktierprasmes un centies izlikties zinošāks, un nav pieļāvis sarunā ar intervētāju iestāties neveiklām pauzēm. Iepriekš ar armiju un militāro pasauli saistītais Ainārs nu jau ceturto gadu strādā zivju rūpnīcā un nu jau pats kaļ uzņēmējdarbības plānus, savukārt Aināra sieva strādā par skolotāju, nule kā nokārtojusi norvēģu valodas eksāmenu augstākajā līmenī un māca šo valodu latviešu bērniem.
Visi Norvēģijā sastaptie latvieši ir apmierināti ar atalgojuma un sociālo pakalpojumu līmeni, par promdošanos nedomā. Tomēr pašlaik sajūtas par dzīves stabilitāti Norvēģijā esot piesardzīgākas kā vēl pirms pāris gadiem.
Attieksmi pret migrantiem no citām valstīm Norvēģijā labi raksturo apgalvojums “mūsu ir tik maz, ka mums viņus vajag, bet viņiem vajag mūs”. To teic Haramas pašvaldības ilggadēja speciāliste Marita Gaustade (Marit Gaustad), kuras darba ikdiena jau 25 gadus saistīta ar iebraucējiem no visas pasaules, tostarp arī bēgļiem un patvēruma meklētājiem no tādām karu nomocītām pasaules valstīm kā Somālija, Sīrija un Afganistāna. Viņa uzsver - nav nozīmes, no kurienes kāds cilvēks ieradies, jo “katrs cilvēks ir individuāls” un "no vienas un tās pašas valsts var ierasties gan idiots, gan lielisks cilvēks" – ar to viņa arī uzsver, ka attieksme un iespējas iekļauties darba tirgū visiem būs vienādas – kā latvietim vai lietuvietim, tā sīrietim vai somālietim, kurš neatslābstoši izrāda par to ieinteresētību un apgūt norvēģu valodu.
Pastāvīgai dzīvošanai Norvēģijā oficiāli ļauts reģistrēties vien 1000 bēgļiem gadā, kuri reģistrējas oficiāli, līdz ar to pastāvīgu dzīvesvietu uz laiku iegūst arī viņa ģimenes locekļi. Savukārt to, cik cilvēku ierodas, bet nereģistrējas, neviens nenojauš. Pret tiem, kuri reģistrējas Nodarbinātības aģentūrā, Norvēģija ir pretimnākoša un apmaksā vienu gadu ilgu programmu norvēģu valodas, ģeogrāfijas, vēstures un citu pamatzināšanu apguvei. Kas notiek pēc šī gada – jau atkarīgs no katra paša, bet cerības liktas uz viņu spējām atrast darbu.
Interesanti, ka iebraucējiem iekļauties vietējā vidē palīdz arī senas norvēģu tradīcijas. Brīvprātīgo kustība jeb dugnad (brīvprātīgie, norvēģu valodā) brīvajos brīžos – darbdienu vakaros un nedēļas nogalēs – paši savām rokām uzbūvējuši sporta halles un laukumus, jahtu piestātnes; pavasarī sakopj sporta laukumus un citus objektus vietējā apkārtnē. Šāds brīvprātīgo darbs Norvēģijā ir sena tradīcija un, kā jau teic nosaukums, nav obligāts. Iebraucējiem no citām valstīm tā sākotnēji ir sveša, taču ātri vien novērtēta tradīcija, turklāt sniedz lielisku iespēju komunikācijai ar vietējiem cilvēkiem.
Norvēģijā darba tirgū un izglītības iestādēs visiem vismaz formāli ir solīta vienlīdzīga attieksme. Arī izglītības sistēmas pārstāvji atzīst – skolas solos sēžas arvien vairāk migrantu, no kuriem daudzi bieži ir starp gudrākajiem skolēniem, stāsta Haramas vidusskolā.
Raksts tapis sadarbībā ar Norvēģijas vēstniecību Latvijā