Goddevība pret augstākiem spēkiem gadu tūkstošiem ir noteikusi un virzījusi cilvēces dzīvi. Tik būtiska lieta kā mājokļa izvēlēšanās nekad nav notikusi bez rituāliem un iesvētīšanas. Attālinoties no bijības pret dabu un atsakoties no dzīves reliģiskās uztveres, mūsdienu cilvēks arvien biežāk jūtas apjucis, zaudē dzīves pamatvērtību mērogus un arī mājokļa jautājums vairs netiek lemts pēc sakrālās mērauklas – telpas izvēle, veidošana un dzīve tajā notiek pēc pavisam citiem principiem nekā kādreiz. Jau pagājušā gadsimta vidū harismātiskais zinātnieks un mistiķis Mirča Eljade uzsvēris, ka ''daudzu gadsimtu garumā ir notikusi mājokļa desakralizācija un arī pats cilvēks ir izkritis no kosmiskās sakralitātes ritma''. Bet, ja pasaulē paliek tikai profānais un haoss, nav iespējams dzīvot – vajag atgūt sakārtoto, strukturēto un likumsakarīgo kosmosu.
Tieši kosmiskā sakralitāte ir tā, kam cilvēki pasaules vēsturē ir noticējuši vispirms – kamēr vēl ne daudzdievība, ne monoteisms ne tuvu nebija radušies. Cilvēks, kā nu spēja, centās savam mikrokosmosam piešķirt makrokosmosa vērtību vai, citiem vārdiem – sakrālais domāšanas princips, atskaites punkts pret kaut ko augstāku vienmēr bija izšķirošais faktors, lai izvēlētos cilts, dzimtas vai ģimenes mājvietu. Senā cilvēka uztverē vietas izvēle un pati mājokļa radīšana nozīmēja jauna visuma veidošanu, augstāku spēku rīcības atkārtošanu, sacenšanos ar vienu vai vairākiem dieviem, bet tas ir ļoti atbildīgs uzdevums. Tāpēc daudzviet pasaulē mājokļa izveidē vēl šobrīd darbojas bijība un rituāli, ko nedrīkst pārkāpt, tradīciju kopums un principi, ko radījušas vairākas paaudzes.
Arī mūsdienās izšķiršanās par dzīvesvietas un paša mājokļa izvēli savā visdziļākajā būtībā ir sakrāls akts, jo nozīmē uzņemties atbildību par jaunas pasaules radīšanu. Tā ir haosa savaldīšana un cenšanās savu pasauli darināt pēc līdzības ar Dieva radīto, sava veida nostalģija, kas tiecas uz pasaules pirmsākumiem, – tā ir vēlme dzīvot tīrā, pieradinātā un sakrālā kosmosā, kāds tas bijis savos nevainības laikos… Lakoniski izsakoties, mājoklis ir katra paša mikrokosmoss, kas atrodas pasaules centrā. To, ka šī pieeja nav tikai ekskurss pagātnē, esmu pieredzējusi daudzos attālos un savdabīgos planētas nostūros. Divi no tradicionālo mājokļu veidiem man ir pat izrādījušies tik patīkami, ka vienu labprāt redzētu savā vistuvākajā izplatījumā, bet otra mieru paņemtu sevī – abi tie arī mūsdienās iemieso kosmogonisko un sakrālo principu.
Jurtas kosmiskie ritmi
Mīlestība pret nomadu jurtām man veidojusies plašā areālā – no Tivas līdz Mongolijai, no Kazahstānas līdz Pamira kalniem, no kirgīzu auliem līdz burjatu ciemiem. Tā ir daļa Sibīrijas un plašā, nepieradinātā Āzija, kas šo seno mājokli ciena un lieto joprojām – savā ziņā tas ir tik pilnīgs, ka nekādi uzlabojumi nav ne vajadzīgi, ne iespējami. Jurtas var izkrāšņot vai piepildīt ar mūsdienu labumiem, bet pati to konstrukcija ir pilnīga, pabeigta un simbolu pilna.
Nekur pasaulē man nav bijis tik spēcinošs, dziļš, salds miegs, nekur citur neesmu sajutusi tik iracionālu saikni ar kosmosu, jutusies tik brīvi, dabiski un bez jelkādām pretenzijām pret dzīvi kā jurtā – apļai formai un kupolam tiešām ir spēks! Senie nomadi radījuši tādu mājokli, kas lieliski iekļaujas ainavā, nebojā skatu, bet iekšienē rada savas mazās debesis… Tiesa – mājokļa modeli pirmām kārtām nosaka ģeogrāfiskie apstākļi. Visbiežāk tā ir stepe vai augstkalnu līdzenumi, bet tur visur ir milzīgs vējš. Sfēriskais mājoklis tam spēj vislabāk pretoties, taču pasaules modeļa sajūtu tas nemazina ne ārpusē, ne iekšpusē.
Jurtas kupols ir kā maza debesjuma kopija, ko uzdrošinājies radīt cilvēks. Tas lieliski iederas ainavā, neizjauc dabiskās proporcijas, kas senajiem nomadiem ir kā likums – daba ir viņu templis, kurā pienākas respektēt pastāvošo ekoloģisko un estētisko kārtību. Stepju bezgalīgais plašums apkārt, šķiet, radījis vēlmi to sašaurināt, koncentrēt visu vienā punktā, veidojot savu centru, kas ievēro un atdarina apkārtnes formu, bet tā ir pati pilnība – apvārsnim mūsu uzlabojumus nevajag!
Tā ir maģiska sajūta, kad horizonts aptver cilvēku kā noslēgts aplis. Tā, ap savu asi griežoties, pasaule liekas vesela un pabeigta, nekā netrūkst un nav nekā lieka. Esmu šo sajūtu piedzīvojusi, un tā ir patiesi reibinoša. Stepē dabas sakrālā būtība atklājas visā krāšņumā, pats plašums, bezgalība kļūst par dievišķā zīmi. Arī nomadi paši klejoja pa apli, savienojot vietu pēc vietas. Ar šādu dzīvesveidu riņķojot, nomads kļuva par tādu kā ratu riteni, kas nepārstāj griezties. Savā vienkāršībā un varenībā apļveida kustības likumsakarības veidoja arī nomadu pasaules uzskatu. Viņu mitoloģiskās sistēmas centrā bija Lielais kosmosa ritenis, kas kļuva par Zemes un Dzīves riteni, bet ideālā apļa forma izveidoja arī mājokļa pamatus. Dabīgi un loģiski, ka pasaules centrs atradās tur, kur stāvēja jurta! Nekas nav tik piemērots nomadu dzīvesveidam kā viegli izjaucama un uzstādāma kupolveida telts. Lielais kosmoss vienā vietā ilgu laiku traucēts netiek, bet savu mazo var uzbūvēt pavisam ātri – lielāka ģimene pat vienā stundā.
Dažādām tautām atšķiras rotājumi, uzvedības etiķete, ticējumi, bet jurtas struktūra ir universāla. Tā sastāv no trim galvenajām sastāvdaļām un vairākām specifiskām detaļām, kam katrā valodā ir savi nacionālie nosaukumi.
Vispirms tiek uzsliets saliekams koka režģis, tad jumta kupolveida kārtis, kas beigās tiek apsegtas ar dabīgu pārklājumu – ādām, voiloku, mūsdienās arī brezenta vai līdzīgu audumu. Detaļu stiprināšanai tiek izmantoti ādas striķīši, ko var sasiet tikai vienā veidā. Centrālo kārti līdzsvaro ar spainī sakrāmētiem smagumiem, ko pēc uzcelšanas atsien. Telpa paliek un turas bez neviena centrālā balsta – gluži kā pasaule. Ceļot jurtu, visu var darīt tikai vienā noteiktā secībā, jo citādi tiek izjaukts līdzsvars. Ja noteikumus ievēro, no haotiskas detaļu kaudzes savu kosmosu var uzsliet ātri un bez bēdu.
Visbūtiskākās detaļas visu tautu jurtās ir apļveida caurums griestos – sakrālā saikne ar debesīm, gaisma un ventilācija vienuviet – un pavarda krāsniņa jurtas centrā. Abas šīs vietas ir tik nozīmīgas, ka pie tām gan zvērestus deva un laulāja, gan laimi vēlēja un nolādēja. Saules staru slīpumā, gaismas plūsmā caur jurtas debesu lodziņu tika saskatīta maģiska nozīme. Kazahu leksikā šo atveri sauc par šanirak un uzskata, ka tā ir svēta – tā savieno augšējo un apakšējo pasauli, ļauj saplūst iekšējai un ārējai telpai, veido enerģijas apriti. Caur to uz cilvēkiem jurtā tiešā veidā iedarbojas Saule, Mēness un citi debesu spīdekļi. Gaismai ir simboliska nozīme, tādēļ ir svarīgi, kurš un kā to ielaiž telpā. Senā tradīcija nosaka, ka pusgadu pēc kāzām tas ir jaunās sievas pienākums – katru rītu celties pirms saullēkta, atbīdīt īpašo šīs vietas aizsegu tundik un ielaist mājoklī pirmos saules starus. Tie tika uztverti kā svētība visai turpmākajai ģimenes dzīvei. Kā gaismas avots šanirak daudziem nomadiem kļuva par ģimenes labklājības un pasaules līdzsvara simbolu.
Tikpat nozīmīgs visiem nomadiem ir pavards un uguns tajā, jo tas nozīmē siltumu un dzīvību. Pavards ir ne tikai jurtas topogrāfiskais centrs, bet arī funkcionāli svarīga un svēta vieta, tā pielūgsme nozīmē uguns gara pielabināšanu. Arī mūsdienās, kad jurtas vidū stāv jauka čuguna krāsniņa, bet pati telts, iespējams, ir uzslieta daudzdzīvokļu māju vidū, senie rituāli tiek ievēroti ne tikai svētkos un viesu priekšā – tie vienkārši ir tautas asinīs, saglabājušies no senseniem laikiem. Tāpat ir saprotams vissmagākais lāsts, kurā teikts ''lai nodziest uguns tavā pavardā'' – ne jau par konkrēto liesmu ir stāsts, bet par tradīciju neievērošanu, kam sekas ir jebkurā sabiedrībā.
Dažādās jurtās var izsekot atšķirīgām reliģijas formām. Pie Tivas pavarda, visticamāk, savus rituālus pildīs šamanis, mongoļu jurtās līdz ar vecāku portretiem goda vietā būs budisma simboli, bet Pamira kirgīzu jurtās tiks izritināts musulmaņu lūgšanu paklājiņš. Tāpat atšķirsies rokdarbu krāšņie raksti, bet tie noteikti būs. Arī zonējums būs dažāds, taču tas būs noteikts un saprotams. Atšķirsies rituāli, bet tie joprojām tiks ievēroti. Jurtas kā mazā pasaules modeļa simbols apliecina tā konstruktīvo pilnību un līdz ar to atbrīvo iemītniekus no nervozās vēlmes uzlabot, uzlabot, uzlabot… Pasaule ir apaļa, laba un skaista – līdz pašam apvārsnim!
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 22.-28. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!