"Neesam pārāk daudz dedzinājuši savus mirušos. Ir tautas, kaut vai tepat Polijā, kur viss ir sadedzināts un māla trauku lauska ir vienīgais, ar ko arheologs var strādāt. Tad nu poļi no tās lauskas izbur ārā visu ko, kamēr mēs savas lauskas vēl nemaz tā īsti neesam aiztikuši," Radiņš atspēko reizēm dzirdēto pārmetumu arheologiem, ka viņi muzejos savilkuši viskautko tādu, ko sen vajadzējis mest ārā. Arheoloģijas metodēm attīstoties, no tā, kas glabājas muzejos, zinātnieks vēlāk varēs dabūt laukā daudz vairāk, nekā tagad.
Muzeja darbā ieguvis panorāmisku skatu uz vēsturi, Radiņš principā esot samierinājies ar to, ka mūsu priekšstati par vēsturi ir šabloniski. Bez tiem nevar, jo katram cilvēkam nav jāzina detaļas, ir jāzina lielās shēmas. Jautājums tikai, vai šodienas Latvijā tādas tiek radītas. Šodien visi meklē vienīgo pareizo Latvijas vēsturi, piemēram, vai Kārlis Ulmanis bijis labs vai slikts. Tādu vēsturi uzrakstīt ir ārkārtīgi grūti, bet pavisam iztikt bez tādas arī nav iespējams. Radiņa grāmata ir viens no mēģinājumiem dot pienesumu arī latviešu pašapziņai. Vaicāts, ko viņam kā arheologam visvairāk gribētos atrast, Vēstures muzeja direktors smejas:
"Bērza tāsīti, uz kuras skaidrā latviešu valodā būtu kaut kas uzrakstīts! Arheoloģijā interesantākais ir gaidīšana — tu nekad nezini, ko atradīsi. Tā kā pats vairāk esmu pētījis 11. — 12.gadsimtu, gribētu… trīs dienas laika mašīnā pabūt tur un paskatīties! Bet no otras puses, varbūt labāk nebūt, viss paliks vēl sarežģītāk! Neko daudz jau es trijās dienās neuzzinātu."
Arņa Radiņa jaunās hipotēzes attiecībā uz baltu senvēsturi lasiet Sestdienā!