Melnās saulesbrilles, melnais kontinents un melnais caurums

Ar Klēru Denī sazinos aprīļa sākumā, vēl pirms Francijā izsludināta Covid-19 ārkārtas situācijas pagarināšana. Franču kinorežisore un scenāriste tobrīd atrodas pašizolācijā savā dzīvoklī Parīzes ziemeļdaļā un, gatavojoties mūsu sarunai, ir iekārtojusies virtuvē. Pieļauju, ka citos apstākļos tik vienkārši un ērti tērzēt ar vienu no spilgtākajām, nemierīgākajām un par tabu sliekšņa tēmām meditējošajām Eiropas kinorežisorēm nebūtu iespējams. Intervija ar Denī notiek īsi pēc tam, kad kinofestivāls Visions du Réel Nionā Šveicē 51. pastāvēšanas gadā izziņoja savu pārgrupēšanos tiešsaistes formātā. Festivāls notiek vēl līdz 2. maijam, un tajā iekļauta arī Denī vadīta meistarklase un sešu filmu retrospekcija, kas sakrīt ar režisores dzimšanas dienu 21. aprīlī.

Viņas radītais kino ir sensuāli inteliģents, juteklisks un tricinoši brutāls. Tas dzimis nesadzijušās sociālpolitiskās, vēsturiskās un dzimuma identitāšu brūcēs, kas vietumis uz ekrāna tiek kairinātas un sakasītas līdz asinīm, reizēm pat noplēšot sulojošās kreveles. Kinoklasiķes filozofiskās filmas medijos, festivālos, akadēmiskajā vidē un skatītāju sarunās tiek vērtētas dažādi. 2018. gadā The New Yorker izdevumā viņas kino nodēvēts par bezbailīgu. Vietumis Denī ir arī feministe, kas nepiekrīt citām feministēm un uzsver, ka pati sevi neuzskata par "sociālo darbinieci".

Parīzē dzimusī režisore uzaugusi un bērnību pavadījusi franču koloniālajās teritorijās Āfrikā: Burkinafaso, Kamerūnā, Džibutijā un Senegālā. Šim dzīves posmam viņa veltījusi autobiogrāfisko debijas filmu Šokolāde/Chocolat (1988), bet par Melnā kontinenta pieredzi viņa reflektē arī Latvijā vairākkārt izrādītajā Labā darbā/Beau Travail (1999), kura finālā vecākā adjutanta Galū (Denī Lavāns) militāro kārtību nomaina deja klubā pie disko hita Rhythm of the Night. Tā, iespējams, ir viena no visskaistākajām brīvības dejām uz ekrāna.

Uzaugot Āfrikā, Denī iemantojusi kritisku attieksmi pret konjunktūru un stereotipiem, un šim posmam sekojušas, kā viņa pati saka, "suicidālās ekonomikas studijas" Francijā. Denī vairāk nekā 30 dokumentālo un spēlfilmu vidū var atrast pat apceres par melno caurumu, piemēram, īsfilmu Kontakts/Contact (2014), kas tapusi tandēmā ar mākslinieku Olafuru Elīasonu. Latvijas skatītājiem viena no vispazīstamākajām varētu būt režisores jaunākā filma Augstākā sabiedrība/High Life (2018) – radikāls autorkino, kurā uz nāvi notiesātie noziedznieki dodas kosmosa odisejā. Filmā, kuras atskaites punkti ir nāves sodu pastāvēšana mūsdienās un kosmosa izpēte, lomas atveido Roberts Patinsons, Žiljeta Binoša un citi talantīgākie mūsdienu Eiropas kino un teātra aktieri, kā arī Denī tuvais repa mākslinieks André 3000 no grupas Outkast.

Bet kāpēc virsrakstā pieminētas arī saulesbrilles? Denī ilgus gadus sadarbojusies ar britu alternatīvā roka skaņražiem Tindersticks un Stjūartu Steiplsu, kā arī uzsvērusi režisora Džima Džārmuša (arī viņa vampīriskajā paštēlā būtiskas ir melnās brilles) nozīmi savā karjerā. Denī savulaik strādājusi par asistenti ne tikai Džārmušam, bet arī politisko trilleru meistaram Kostam Gavram, franču jaunā viļņa autoram Žakam Rivetam un vācu kinoklasiķim Vimam Vendersam.

Šobrīd Denī vārds kino ir nenoliedzams, neatkarīgs lielums. Tajā sajaucas poētiskā kino tradīcija, tūkstošgadē dzimušais franču ekstrēmisms, postkoloniālisma un postfeminisma diskursi, lirisks jutekliskums un ķermeniskā pieredze. Vairākums viņas filmu varoņu ir baiļu un nemiera motivēti, angažēti, traumatizēti, tiecoties rast individuālu mieru kā augstāko apsolījumu. Sarunā Denī norāda, ka viņas filmas nav ikdienas rūgto kumosu saldinātāji. Tam var piekrist.

Kā jūs jūtaties šajā laikā? Vai vīrusa izplatība ir ietekmējusi jūsu personīgo vai profesionālo dzīvi?

Personīgo dzīvi ne tik daudz, bet jaunākā filma bija sagatavošanas fāzē (The Stars at Noon ar aktieriem Robertu Patinsonu un Mārgaritu Kvaliju – aut.). Nācās pārtraukt darbu. Un, jā, iecerētais, idejas… vienkārši viss apstājies. Tomēr es patiesībā nedrīkstu sūdzēties. Katru dienu mums ir kaut kas jauns jāapgūst un jāspēj pielāgoties. Protams, ir bažas par jauno filmu, bet, no otras puses, – ar mani pašu viss ir kārtībā.

Satraucos par tuviniekiem un draugiem, kurus uzskatu par savu ģimeni. Viņi ir dažādās pasaules vietās, un ir valstis, kurās veselības aprūpes sistēma nav sociāli orientēta. Eiropā solidaritāte nav totāla, tomēr tā pastāv. Dažādās valstīs situācija ir visai līdzīga, lai gan politiski esam atšķirīgi.

Interesanti, kā tiek meklētas atbildes par šodienu literatūrā, kino un citās mākslas formās. Latvijā tika izcelts Dekamerons, tad līdzības ar pasakām. Kā tas ir Francijā – jūs kolektīvi pārlasāt Bokačo vai Sartru? Varbūt eksistenciālisma literatūru?

Jā, es lasu, bet ne Dekameronu. Esmu pasūtījusi pāris grāmatu, kuras šobrīd gaidu. Man patīk lasīt. Klausos mūziku. Daudz domāju par savu filmu.

Protams, mēra uzliesmojumi bijuši daudzu literāro darbu, filmu temats vai darbības apstākļi. Tomēr šādi vīrusi – ja varu tā izteikties – lielākoties mākslā parādās kā murgi. Šāda murgainā estētika pastāv arī daudzās zinātniskajās fantastikās, romānos un citos mākslas darbos. Bet mēs tomēr dzīvojam šodienā, tāpēc personīgi necenšos atrast līdzības ar savu eksistenci literatūrā. Skaidri nodalu abas puses. Cenšos domāt par sevi – būt saskaņā ar savu ķermeni, domām un nodarbināt sevi intelektuāli. Par spīti tam, ka nevaru tikties ar daudziem cilvēkiem, domāju par viņiem. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.

Vai kino šajā laikā var kaut ko piedāvāt, piemēram, mieru?

(Smejas.) Godīgi – nedomāju, ka savas filmas veidoju, lai saldinātu dzīves apstākļus. Tomēr daudzi autori rada savus darbus kā uzmanības novērsējus. Daļa no filmām, literatūras un citām mums zināmām kultūras izpausmēm vienkārši ir laika pavadīšana bez filozofiskas pretenzijas. Un tomēr palieku pie tā, ka sešu epizožu seriāls, kuru var ātri noskatīties, vai filma datorā ir pavisam cits uztveres veids. Tāpat ir ar šo situāciju, kad nevar notikt dalīšanās, – te nerunāju ekskluzīvi par kino, bet arī par teātri, izstādēm, koncertiem un vēl ļoti daudz ko.

Dažreiz, kad skatos filmu tiešsaistē, to daru, jo citādi to nevarēšu noskatīties vai nepaspēšu to izdarīt kinoteātrī. Tas ir jautājums par hronoloģiju, bet šajā situācijā mēs nevaram runāt par secību. Tas drīzāk mierina mūsu satraukumu. Ja es nevaru pagulēt, varu piecelties divos naktī un kaut ko skatīties, bet nezinu, vai ir kāda universāla atbilde šim laikam. Pirms tam gan arī tādas nebija.

Bet pirmīt jūs runājāt par satraukumu reālajā dzīvē…

Nedomāju, ka tās ir bailes. (Domā.) Mani vecāki ir miruši, bet es būtu pārbijusies, ja viņi šobrīd vēl būtu dzīvi... Nožēloju, ka savulaik viņus necentos satikt tik bieži, cik šobrīd vēlētos. Tomēr arī tos cilvēkus, ar kuriem strādāju kopā, uzskatu par ģimeni. Ģimenes modelis ir daudz plašāks. Protams, par viņiem uztraucos, bet manī nav baiļu. Mums ir jārespektē noteikti ierobežojumi un likumi, lai varētu šo satraukumu mazināt un, ja es varu tā sacīt, izdzīvot. Daudzi cilvēki diemžēl šo laiku nepārdzīvo. Tāpēc ir savādi sacīt, ka manī nav baiļu. Tiešām savādi.

Runājot par jūsu filmogrāfiju, šķiet, baiļu tematika ir viena no visbūtiskākajiem motīviem tajā. Tās gan ir dažādas bailes. Te var minēt Dā un Žoslīnu no Nospļauties uz nāvi/No Fear, No Die (1990), Marī no Baltādainajiem/White Material (2009) vai Izabellu no Vīriešiem viņas dzīvē/Let the Sunshine In (2017). Cik liela nozīme, jūsuprāt, bailēm ir mūsu dzīvē?

Gribētu nodalīt bailes no nemiera, satraukuma, bet, jā, manu filmu varoņiem ir arī baiļu spektrs. Bailes rodas tad, kad esi pašā satraukuma virsotnē; nezini, kā citādi būt, tāpēc centies bēgt, izvairīties un nereti rīkoties neadekvāti, lai sevi pasargātu. Bet nemiers man personīgi ir kas cits. Varbūt Baltādainajos Marī, kuru interpretē Izabella Ipēra, ir pilnīgi akla, atsakoties pieņemt patiesās briesmas – viņai nemaz nav bail no tā, par ko baidās citi. Viņasprāt, no esošās situācijas viņu atpestīs griba vien – pašas spējas viņu pasargās. Tur es mazliet viņai līdzinos. Baltādainie piedāvā tēlu, kas izvēlas neredzēt un neiztēloties varbūtību, lai neradītu bailes un iestātos par aizmiršanu. Varbūt izklausās mazliet neprātīgi, bet tiešām esmu tāda pati.

Tad Ipēras atveidotā Marī visvairāk līdzinās jums pašai?

Jā, jo tiešām uzskatu, ka griba mani pasargās. Tā būs. Bet esošajā situācijā mēs nevaram izlikties, ka kaut kas nepastāv. Vīruss ir neredzams ienaidnieks – tam nav skaidri saprotama sākuma, un mēs nezinām neko par beigām. Tāpēc noteikumi un to ievērošana nozīmē, ka mēs to respektējam. Un vēl jau ir jautājums par baiļu un to attiecību sekām. Atminos, ka pirms pusotra mēneša biju Losandželosā, tad tas bija vēl pavisam neskaidri. Vīruss tolaik plosījās Ķīnā, tad sekoja Itālija, bet vienalga…

…tas viss ir tikai ziņas, ja vēl nav skāris tevi un tavu dzīvi, ir kaut kas abstrakts.

Mana brāļa sieva ir no Pekinas, no viņas personīgi zināju, kas notiek Ķīnā, kad tur bija uzliesmojums. Jau tolaik bija skaidrs, ka viss notiekošais ir jaunums cilvēcei – nav zāļu, vakcīnas, un vienīgais tā izplatības mazināšanas veids ir sevis un savu darbību ierobežošana. Manuprāt, izpratne "pirms" un "pēc" ārkārtīgi atšķiras. Tas ir līdzīgi kā tad, kad, piemēram, tanki un karavīri ir ienākuši tavā pilsētā. Notiek karš. Mēs lasām avīzes un zinām par notikumiem Sīrijā – lasām par cilvēku likteņiem, redzam karadarbības sekas un biedējošus skatus. Personīgi teikšu, ka mani tas aizskar – jūtos vainīga. Kaut kādā mērā atbildīga. Bet, ja tu atrodies šajā karā, nav iespējams aptvert visu notiekošo. Varbūt pat atrodi veidu, kā no tā psiholoģiski abstrahēties. Varbūt šo veidu var vienādot ar vārdu "griba". Iespējams, katru dienu nevēlos to redzēt, par to interesēties, jo apzinos, ka esmu daļa no šī kara.

Uzskatu, ka esmu priviliģēta, jo dzīvoju valstī, kur iespējams izdzīvot – kaut kā līdz šai dienai esmu dzīva, tāpat cilvēki, kurus pazīstu. Tas nenozīmē, ka esmu akla vai audzēju gribu pret vīrusu – tas arī ir vienalga, jo tas var inficēt visspēcīgāko gribu un ķermeni. Kad lasīju vai skatījos ziņas par notikumiem Sīrijā, biju patiešām pārbijusies – tās ir masu slepkavības. Bet es varu palīdzēt tikai līdz kaut kādam līmenim. Tomēr tās nav tās pašas bailes, protams, ne.

Bet vai jums pašai ir bail? Šobrīd?

Savas izjūtas nevarētu nosaukt par bailēm – drīzāk tās raksturotu kā neziņu gan par tagadni, gan nākotni. Cilvēku veselība šodien, ekonomikas stāvoklis rīt. Tās ir nemainīgas tēmas te, Latvijā.

Jūs piesaucāt otru pusi – finansiālo aspektu, par ko ir tikai saprotami baidīties. Daudzi satraucas par naudu un to, vai būs darba tirgū vēl nepieciešami. Vai vispār būs darbs. Mēs nezinām, vai ekonomiskā situācija būs tāda pati kā iepriekš. Atrodoties ierobežojumā, jūtos kā anestezēta – katru dienu daru šo un to, bet ekonomiskā krīze ir tepat un tajā pašā laikā tās vēl nav. Jā, tāpēc par to var domāt kā nākotni, kaut iesākumā jāpārvar tagadne. Tas ir vīruss.

Pieļauju, daudzi domā, ka pasaule pēc šī visa vairs nebūs tāda pati. Viņi cer, ka lielās ekonomikas govis mums palīdzēs mainīties – sistēma kaut kā pati sevi salabos. Tā nemainīsies, bet mēs paši kaut kā mainīsimies.

Un tajā pašā laikā mums ir Zviedrijas piemērs ar autoimunitātes veicināšanu. Varbūt tas ir pareizais ceļš, nezinu. Mēs nevaram zināt, kuras metodes un ierobežojumi šajā gadījumā ir labākie – to redzēsim tikai vēlāk. Un tomēr nevar salīdzināt zviedrus ar itāļiem, – paskatieties, cik blīvi cilvēki dzīvo Itālijā!