Konkurē par maiņām
Dzīvi Anglijā Miķelis uzsācis ļoti tipiski - strādājis fermās un fabrikās. «Griezu puķes, raku kartupeļus. Nopelnīt varēja ap 200 mārciņām nedēļā. Īre ir ap 50 mārciņām nedēļā, tāpēc izdzīvot sākumā varēja. Darba vairāk bija vasarā, bet citreiz nedēļā var tikai vienu divas darba dienas dabūt, jo daudz cilvēku sabraukuši,» viņš atzīst. Latviešu viesstrādnieki savā ziņā kļuvuši par situācijas ķīlniekiem, jo darbs daudziem ir nevis pastāvīgs, bet privāto nodarbinātības aģentūru organizēts. Tas nozīmē, ka aģentūra, kurai ir līgums ar fabriku, savus strādniekus sūta darbā uz konkrētām maiņām un viņi saņem tikai par nostrādāto laiku. Ja «nav sezona» vai strādnieku sabrauc par daudz, daļa paliek bez ienākumiem, turklāt nevar arī pretendēt uz sociālo palīdzību, jo oficiāli viņi strādā aģentūrā.
«Tādos gadījumos neatliek nekas cits kā labdarība,» atzīst vietējā sociālās palīdzības centra Rosmini vadītāja Anita Grodkeviča. Viņa gan nav imigrante, kā varētu likt domāt poliskais uzvārds, un katoļu baznīcas paspārnē uzceltais Rosmini centrs par grūtībās nonākušo austrumeiropiešu pulcēšanās vietu kļuvis sagadīšanās pēc, jo palīdz bezpajumtniekiem un ēdina par lētu naudu. Arī tad, kad Diena viesojas centrā, tā priekštelpā ir sasēduši ap desmit noplukuša izskata pusmūža cilvēku, kuri savā starpā sarunājas poliski un krieviski vai vienkārši drūmi skatās sienā. Visu nomāc sviedru un nemazgāta apģērba smārds, un gaisotni labāku nepadara arī ģimene ar zīdaiņa vecuma meiteni, kura ik pa brīdim iekliedzas.
Apzinoties, ka daudzi iebraucēji grūtībās nonāk, jo slikto angļu valodas zināšanu dēļ nevar dabūt pastāvīgu darbu, centrs pasniedz bezmaksas angļu valodas kursus, kuri kļuvuši ļoti populāri - tos izejot simtiem cilvēku, lepojas A. Grodkeviča. Rosmini arī izveidota poļu svētdienas skola, un plānots ieviest tādu pašu lietuviešiem - ja ģimene lemj atgriezties dzimtenē, lai bērni mācībās dzimtajā valodā nebūtu atpalikuši. Latviešu gan neesot tik daudz, lai skolu veidotu arī viņiem.
Cūcības gadās
Arī Miķeli mēs sastopam Rosmini centrā - viņš gan ir nevis palīdzības lūdzējs, bet sniedzējs. Miķelis stāsta, ka pirmoreiz uz šejieni atnācis, kad vajadzējis palīdzību pases atjaunošanai. Vēlāk, pirms kādiem diviem gadiem, kad trūcis naudas, kļuvis par biežu apmeklētāju, bet, kad izķepurojies, sācis piestrādāt par brīvprātīgo, piemēram, palīdzot tulkot. Nu jau vairākus mēnešus Rosmini centrs ir Miķeļa pastāvīgā darbavieta.
Kaut, strādājot ar nelaimē nokļuvušajiem, nākas redzēt visdažādākos brīnumus, britu dzeltenās preses rakstīto par «baltiešu mafiju», kas uz ielām brūkot virsū britiem, Miķelis nodēvē īsi un kodolīgi: «Fufelis!» Viņš gan atzīst, ka «arī mūsējiem gadās pa kādai mazai cūcībai, piemēram, piedzerties un «atlūzt» parkā», bet uzsver, ka paši angļi šajā ziņā ne ar ko neesot labāki. «Zinu, ka patiesībā daudziem mūsējiem te bija problēmas. Sevišķi piektdienās, sestdienās, ja kaut kur ej tusēties, pa to pašu centrālo parku izej cauri, un jaunie angļi tev tur šitā un tā,» viņš stāsta, piesizdams ar kulaku sev pie vaiga. «Šeit ir poļi, leiši un latvieši, savā starpā lielas dalīšanās nav. Drīzāk dalāmies mūsējos un britos,» viņš piebilst.
Taču ne visi iebraucēji no Austrumeiropas kļūst par sociālās palīdzības lūdzējiem. Kā noskaidrojam prestižajā Visbīčas privātģimnāzijā, daži poļu un lietuviešu bērni mācoties arī te, turklāt esot teicamnieki. Mācību maksa skolā ir 10 590 mārciņu gadā, ko tipiskais konveijera strādnieks vai bezpajumtnieks atļauties nevarētu.