Skaisti cilvēki, emocionāla mūzika un klasisks sižets par liktenīgu mīlestību ikvienā teātrī garantētu _Annai Kareņinai_ publikas interesi. To, cik ļoti skatītājs ir noilgojies pēc tradicionāla materiāla par tā sauktajām lielajām vērtībām, šosezon apliecina kaut vai Dailes teātra _Marijas Stjuartes_ veiksmīgie kases rādītāji. Nacionālā teātra izrāde būtībā iet tajā pašā -skaistās, tradicionālās, «drusku garlaicīgās» klasikas virzienā.
Dramatizējuma autors un režisors Mihails Gruzdovs kopā ar asistentu un mākslinieku Reini Suhanovu izrādi veidojuši kā statisku bildīšu virkni. Reiņa Suhanova dekorācija kalpo gan kā konkrētās vides iezīmētāja (baltas kolonnas ar stiklotām durvju arkām augstākās sabiedrības pasaulē pret lieliem triepieniem gleznotajām lauku idilles stilizācijām), gan ar gaismēnu palīdzību vizualizē Annas iekšējās izjūtas. Izrādes organizācijas pamatā ir paralēles starp trim atšķirīgiem vīrieša un sievietes attiecību modeļiem: Indras Rogas Anna - Ģirta Liuzinika Vronskis - Edmunda Feiberga Kareņins; Ditas Lūriņas Dollija - Normunda Laizāna Stiva; Ulda Anžes Levins - Rūtas Dišleres Kitija; zināmā mērā arī Ivara Pugas spēlētais Levina brālis Nikolajs un Līgas Vītiņas svētā prostitūta Maša. Dramatizējuma fragmentārisms gan nevienai attiecību līnijai neļauj izsekot pilnībā (tas ir tikai loģiski, jo romāna episko izvērsumu pārcelt uz skatuves nevar), rādīti tiek tikai atsevišķi varoņu emocionālie stāvokļi. Visos gadījumos režisoru interesē jautājums par grēka un piedošanas, kaislības un pienākuma attiecībām. Šo tēmu Mihails Gruzdovs ar mainīgiem panākumiem teātrī risina jau kopš Terēzes Rakēnas laikiem (ne velti Annas Kareņinas mizanscēnās ir tiešas alūzijas gan uz paša Gruzdova iestudēto Raudupieti, gan Indras Rogas režisēto Noru). Un vienmēr režisora viedoklis ir bijis nepārprotams - ļaušanās kaislībai ir grēks, kas tā vai citādi, bet neizbēgami tiek sodīts. Tolstoja romāns, izlasīts šādā gaismā, izskatās visai didaktisks un novecojis, kāds tas objektīvi tomēr nav. Arī Nacionālā teātra aktieri mēģina lauzties no šīs shēmas ārā. No minētajiem pāriem to visorganiskāk izdara Dita Lūriņa un Normunds Laizāns, kuru varoņi ir dzīvi, saprotami cilvēki ar savu aizskatuves biogrāfiju, savām kļūdām un vilšanos.
Režisora iecerētā opozīcija starp Annas un Vronska iznīcinošo kaislību un Levina un Kitijas dzīvi apliecinošo mīlestību gan iznākusi tikai formāla. Ulda Anžes godprātīgi nospēlētais Levins un Rūtas Dišleres simpātiskā Kitija ir tikai tēli - funkcijas, kas kalpo kā ilustrācija režisora koncepcijai. Tad jau vairāk individualitātes paradoksālā kārtā piemīt marginālajiem Zanes Jančevskas (kņaziene Tverska) un Lolitas Caukas (kņaziene Majgkaja) spēlētajiem raksturiem.
Interesantāka opozīcija galvenajā trijstūrī veidojas starp Vronski un Kareņinu. Ģirta Liuzinika Vronskis ir patīkama, dabiski nesamocīta personība, kas brīvi ļaujas jūtām, visās situācijās (pat varonim šķietami neizdevīgās) reaģē loģiski un psiholoģiski adekvāti, un izrādes kontekstā viņš patiešām nekādi nav vainojams Annas drāmā. Turpretī Edmunda Freiberga Kareņins ir ļoti konstruēts cilvēks, kurš spēj dzīvot tikai paredzamā, kontrolējamā pasaulē un nesaprot, ko iesākt ar negaidītajām pārmaiņām. Sekot Edmundam Freibergam ir ļoti interesanti visā izrādes garumā, jo viņš spēlē arī tad, kad nespēlē. Tikai vēro. Sākumā neitrāli, bez attieksmes. Vēlāk, notikumiem attīstoties, viņš skatās uz Annu un Vronski kā uz dīvainiem kukaiņiem, kuri dara kaut ko pilnīgi nesaprotamu un neiespējamu. Aktieris ļauj Kareņina maskai ieplaisāt tikai divās epizodēs. Vispirms ļaujoties negaidītajam maigumam pret Annas un Vronska meitu, jo šīs jūtas, šķiet, viņu pašu pārsteidz ne mazāk kā apkārtējos. Un vēlreiz jau tuvu finālam, kad Normunda Laizāna Stiva izmisīgi mēģina pierunāt Kareņinu dot Annai šķiršanos. Edmunds Freibergs lieliski nospēlē, kā šis standartu cilvēks ar sevi iekšēji cīnās un gandrīz «noraujas», proti, izdara to, kas būtu dabiski, nevis pareizi. Tomēr tas ir tikai īss mirklis, jo Lāsmas Kugrēnas liekulīgā Lidija Ivanovna ātri pārvirza savu favorītu atpakaļ pareizajās sliedēs.
Būtībā izrāde kļūst par Annas Kareņinas monodrāmu. Šī Anna ir lemta neizbēgamai bojāejai, jo izmisīgi cīnās ne jau ar sabiedrības aizspriedumiem, bet pati ar savu vainas apziņu. Jeb, atceroties Regīnas Ezeras darba nosaukumu, dzīvo un mirst pati ar savu vēju. Attiecības ar Vronski ir tikai ārējs iegansts (nekādas liktenīgās kaisles izrādē nav), jo šīs Annas bedre jau viņā pašā ir ieprogrammēta. Indra Roga emocionāli, tomēr dažādos vakaros mainīgā kvalitātē atklāj savas skaistās un mainīgās varones dramatisko iekšējo sašķeltību. Pirmizrādē aktrise spēlēja ļoti koncentrēti, lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem, smacējot sevi neizraudātās asarās, savas varones fināla izmisuma lēmumu padarot saprotamu un līdzpārdzīvojumu raisošu. Diemžēl janvāra sākumā redzētajā izrādē aktrise Annu spēlēja tādā emocionālā sakāpinātībā, kas finālā jau robežojās ar narkotiku (izrādē akcentēta Annas atkarība no morfija) izraisītu histēriju. Labāk gan būtu, ja īstas asaras būtu zālē, nevis uz skatuves.