Ekspozīcija nav orientēta uz vizuāli satriecošiem vai elpu aizraujošiem darbiem. Skatītājs visbiežāk tiek aicināts nolaisties no lepnajiem patērētāja augstumiem un pieliekties, lai, piemēram, novērtētu Mata Hoita miniatūrās skulptūriņas, kuru forma un izkārtojums mudinājuši Džeriju Salcu salīdzināt tās ar putnu veidotu krājumu. Man ir pamatotas aizdomas, ka tas bija kompliments.
The New York Times mākslas kritiķe Roberta Smita nodēvējusi projektu par vienu no labākajām Vitnija biennālēm, jo tās centrā - mākslinieks un viņa sabiedriskā un privātā dzīve, viņa politiskie un filosofiskie uzskati. Smitas dzīvesbiedrs, ne mazāk ietekmīgais New York Magazine mākslas kritiķis Džerijs Salcs uzsvēris, ka «gandrīz viss šajā izstādē radīts intīmajos mākslinieka darbnīcas apstākļos, nevis izmantojot asistentus vai lēto darbaspēku Ķīnā», ironizējot par tādiem māksliniekiem kā Damjens Hērsts, kuri savus darbus labākajā gadījumā paraksta. Mākslinieka pašrocīgs darinājums pats par sevi šobrīd jau ir sajūsmas vērts.
Atklāj pašsaprotamo
Biennāli raksturo ideālistisks un mazliet naivs skatījums uz dzīvi un mākslu. Var rasties pat iespaids, ka līdz amerikāņu mākslas institūcijām beidzot nonākušas idejas, kuras pēdējos pārdesmit gados daudz drosmīgāk un radikālāk realizētas neskaitāmās biennālēs un triennālēs Eiropā. Tā, piemēram, Smita kā biennāles sasniegumu uzsver faktu, ka vienlīdz nopietna uzmanība pievērsta gan mākslas objektiem, gan video, performancei, mūzikai, dejai, teātrim un kino, kas Ņujorkā esot kas līdz šim neredzēts. Skatītājam no Eiropas gan šāds visaptverošs skatījums var likties pašsaprotams, jo tiek praktizēts pat Viļņas triennālē vai Cēsu festivālā.
Dažu klasiķu darbi - Elzverts Kellijs, Endijs Vorhols, Gerijs Vainogrands - iejūk pavisam nesen skolu beigušu mākslinieku veikumā. Glezniecībai (Endrū Masullo vai Jutas Kēteres abstraktie darbi) pretstatīta astoņdesmito gadu alternatīvās scēnas rokgrupa Red Krayola kā dzīvs mākslas fakts. Autoru izmantoto materiālu un tehniku skaitā gan izšuvums (Elēna Reičeka), gan feromagnētiskais šķidrums (Sems Levits) - materiālam, kura māksliniecisko potenciālu daudz iespaidīgāk atklāja Ginta Gabrāna darbi izstādē Paraspoguļi (Venēcijas biennālē 2007. gadā un Rīgas mākslas telpā 2008. gadā).
Ar gluži bērnišķīgu jūsmu kuratori piekopj citviet jau par novecojušu uzskatīto praksi «izmitināt» dažus māksliniekus izstādē, aicinot skatītājus vērot brīnišķo procesu, kurā top māksla. Pat tad, ja tā netop - Džordžijas Sagri performanci veido autores regulāri atkārtots paziņojums, ka performance nenotiks. Nekas netop arī Donai Kasperai atvēlētajā telpā. Skatītāju straumes plūst cauri improvizētai darbnīcai dzīvoklim, kurā māksliniece sadzīviski rosās, atskaņo skaņuplates un labprāt iesaistās sarunās. Tas arī viss. Ja, piemēram, īslandiešu mākslinieka Ragnara Kjartansona formāli līdzīgā «rezidēšana» Venēcijas biennālē (2009) rezultējās melanholiskā atklāsmē par mākslu kā darbu, likteni un misiju, tad mākslinieču klātbūtne Vitnija muzejā bija tikai neveiksmīgs mēģinājums atdzīvināt romantisma laikmeta priekšstatu par mākslinieku kā īpašu, dīvainu, citādu dzīvības formu.
Hercoga Dvēseles baumas
Augstākais ideālisma sasniegums Vitnija biennālē ir ievērojamā vācu kinorežisora Vernera Hercoga dalība (Hercogs, līdzīgi kā daudzi izstādes mākslinieki, kopš pārcelšanās uz dzīvi ASV ir kļuvis par «amerikāņu» mākslinieku). Viņa filmas pierāda, ka ideālismu no apsēstības nešķir nekas, līdzīgi kā talantu no trakuma viņa aktiera Klausa Kinska personībā. Biennāles ekspozīcijā iekļauts speciāli radīts darbs Dvēseles baumas - uz pieciem ekrāniem projicēti palielināti fragmenti no mazzināma holandiešu «zelta laikmeta» gleznotāja un grafiķa Herkulesa Segersa (ap 1589-ap 1638) ainavām. Projekcijas papildina holandiešu čellista un komponista Ernsta Rīsegera mūzika un svinīga tautasdziesma no Senegālas. Robertas Smitas piebilde recenzijā «pamēģiniet neraudāt» ir pārspīlējums, bet nenoliedzami Hercogs kārtējo reizi uzbur vācu romantisma idejās sakņotu vīziju par baisā un skaistā vienlaicīgu piedzīvošanu.
Iespējams, viens no kuratora ideālisma virzieniem ir emocionālā (varbūt - dionīsiskā?) aspekta atdošana mākslai, kas rietumos kopš sešdesmito gadu minimālisma un konceptuālisma ir uzlūkots lielākoties ar aizdomām un nepatiku. Turklāt Hercoga gadījumā kuratoriem izdevies samulsināt dažus no Ņujorkas progresīvajiem un labi izglītotajiem kritiķiem - Emīlija Neitena recenzijā Artnet komentē: «Apburoši, bet vai tad Hercogs vispār ir mākslinieks?» Šis komentārs acumirklī pielīdzina Ņujorkas mākslas pasauli Rīgai, kur vēl joprojām kultūras profesionāļi reizēm mēdz būt pārsteigti, ja kāds iedomājas piepulcēt fotogrāfiju pārējām mākslām.
Nepatika pret pragmatismu
Apkopojot šāgada Vitnija biennāles ieguldījumu, Smita paudusi cerību, ka biennāle piedāvāja zināmu glābiņu visādi citādi naudas varā nonākušajai mākslas pasaulei - biennāle nošķir mākslas objektus no mākslas tirgus un atgriežas pie pašiem māksliniekiem un viņu radošā procesa. Vilkt paralēles ar kustības Okupē Volstrītu abstrakto un nepārliecinošo komunistisko ideju interpretāciju būtu vilinoši, lai gan pārsteidzīgi. Tomēr jāatzīmē, ka ASV ir nobriedusi zināma nepatika pret vispārēju un nekritisku pragmatismu, kas pieprasa pilnīgi visu vērtēt tikai un vienīgi pēc ekonomiskā izdevīguma kritērijiem. Turklāt ne tikai diskusijās par mākslu, bet arī akadēmisko izglītību un zinātni. Universitātei jāsaglabā savs sākotnējais uzdevums - «neieinteresēti patiesības meklējumi», tā nesen teicis Gerhards Kaspers, bijušais Stenforda universitātes prezidents un joprojām juridiskās fakultātes profesors (Auletta, Ken. Get Rich U. The New Yorker, 2012. g. 30. apr., 45. lpp.). Protams, Latvijas izmisušajām kultūras un zinātnes jomām nav daudz kopīga ar ASV brīvā tirgus vadīto mākslas un universitāšu pasauli. Tai pašā laikā gan kultūrpolitikas programmētājiem, gan mums pašiem, ikdienā šajā jomā strādājošiem, kaut vai tikai prāta vingrinājuma formā un teorētiski ir vērts pārdomāt, kurp un kāpēc ved ceļš, kuru iezīmē frāzes par «radošuma» (lai arī kas tas būtu) un zinātniskās darbības komercializēšanu.