***
Es braucu un tajā savā batiskafā domāju par Ziedoni un Visumu. Retas ir tās naktis, kad uz viena ceļa satiekas tik daudz zemes un debesu parādību - labajā pusē lec milzīgs nepieaudzis mēness, kreisajā riet saule, un viņa tā pa īstam arī nenorietēs, jo, iekritusi zemes malā, noskries gar pamali, atstājot to sārtenu un gaišu, un pēc dažām stundām leks augšā. Un, protams, arī zvaigznes. Ne daudz, bet viņas ir. Tik vienkārši viss, izskaidrojami un daudznozīmīgi skaisti. Kāds augšā par to zina visu. Kad parastas lietas un parādības, saliktas precīzās kombinācijās, rada sen zināmas atklāsmes par lietu un pasaules kārtību. Jo viss galvenais ir nesatricināmi vienkāršs, bet tik sarežģīts, ka ne jau mūsu prātus tur locīt. Vajag ritēt. Esmu pateicīga Hermanim un Znotiņam par to. Par dzejnieku Imantu Ziedoni, ko ieraudzīju un sadzirdēju tik tuvu pirmoreiz mūžā. Es nebiju laikā, kad Latviju apbraukāja pielūdzēju puķēm apbērtie dzejnieki un grāmatu rakstnieki, kad grāmatas izdeva tūkstošos eksemplāru un tik un tā varēja dabūt tikai ar pazīšanos, vismaz laukos. Esmu bijusi kaut kur tepat un tomēr nekad ne tuvumā fiziskajam Ziedonim. Nekad, ne tuvāk kā epifānijās un dzejoļos. Bet tur uz skatuves viņš bija - katram skatītājam savs un kaut kā neiedomājami īsts. Kaspara Znotiņa ģeniālais tēls, kas ļāva pārvietoties dzejniekam. Fiziski, uz skatuves, starp paaudzēm. Un radīt un redzēt katram savu izrādi, pat tad, ja cilvēki sēdējuši blakus vienā izrādē. Pat tad, kad konkrēts rekvizīts vai parādība varēja tikt tulkota kardināli pretēji, kā izrādes beigu deja, kad Ziedonis iegriežas dejā ar dīvaino tautu, ar kuru tas nevar vien atrast vienādu ritmu. Bet no zāles pat laikam šķiet, ka viņš griežas uz pretējo pusi. Varbūt, ka mani kaut kas tā vakara Ziedonī arī kaitināja (un kurš JRT ilgdzīvotājskatītājs gan nezina Hermaņa jociņus) - bet tieši tikpat kaut kas tajā bija tik žilbinoši skaists, ka es nespēju par to nedomāt - ne jau miglas dēļ, kas padarīja manu ceļu garāku, liekot uzmanīties tur, kur citreiz varētu būt pilnīgi drošs. Ziedonī daudz daudz kas, tāpat kā tāvakara kosmosā, bija tik neiedomājami vienkāršs un precīzs, un skaists, ka ļāva apraudāties. Uh, kā Hermanis lasa laiku! Mārai Zālītei ar Jāni Lūsēnu 1999. gadā Zigfrīda Muktupāvela Dzejnieks Kaupēnā bija tas, kam bija jāuzvelk cilpa laupītāja un slepkavas kaklā un gribēti vai negribēti, visādā ziņā bez izvēles, jāuzņemas līdera loma un jāatņem sabiedrībai tās pašas radītais pseidovaronis - romantiskais slepkava. Pēc vienpadsmit gadiem uz skatuves Hermaņa un Znotiņa dzejnieks Ziedonis vienkārši ir, viņš nesoda, viņš, sekojot Hermaņa zīmēm, izkaisa mūsos kodus. Bībeles un citu rakstu. Pamanīs vai nepamanīs. Varonis dzejnieks ir veicis savu ceļu, un, iespējams, nekad viņš vairs neteiks skaļo patiesību. Neviens viņā neklausās, pārāk klusa šim laikam dzejnieka balss. Un vispār laikam vairāk jāmācās redzēt pašiem. Pienācis laiks meklēt jaunu līderi. Bet viņa nav. Un neviens nepiesakās.
***
Uz skatuves iznāk Ziedonis ar ēzelīti, un nekas cits man neienāk prātā kā Viņš, kurš septiņas dienas pirms Lieldienām iejāja uz ēzeļa kādā pilsētā, palmu zariem sveikts. Un man liekas, ka Viņam varēja būt Kaspara Znotiņa Ziedoņa acis - zemes ļaužu nogurušas dvēseles jaunas acis, kas ieslodzītas laika ķermenī. Jo stāsts jau arī par to, ko mēs gribam un pieprasām no elkiem, ko izdarām ar viņiem un ko ar viņiem izdara laiks. Mums ir arī brāļi Kokari, Jānis Stradiņš, Jānis Lūsis, Džemma Skulme un daudzi citi, kas dalīja un joprojām dala šo laiku kopā ar Ziedoni. Un tajā Trīsvienībā, kas uzlikta uz skatuves, ļaujot skatītājiem minēt, kurš tad ir īstais Ziedonis, ir kaut kas vairāk par prātojumiem par filozofiju un laiku, latviešiem un ziedēšanu. Par divtūkstošgadīgu pasauli un XXI gadsimta Latviju. Un mums tajā, kamēr neko nespējam mainīt. Ne radītāji, ne ražotāji, ne tērētāji. Bez apziņas, ka paši par visu atbildīgi. Bez drošas vai vispār jelkādas vīzijas par nākotni, joprojām kopīgi reflektējot un labāk jūtoties stāstos par pagātni. Mums patīk dzīvoties tajā, jo tas jau ir bijis - mēs izraudāmies, paskumstam, ļoti reti pasmaidām un visu padarām par neaizskaramu, neizskaidrojamu svētumu. Lai drošāk. Arī izvēloties un velkot krustiņus zināmiem ļaunumiem lielumiem. Nevis mīlam tos tādus, kādi reizēm tie patiesībā ir - cilvēcīgi un, iespējams, ļoti neaizsargāti. Bet Hermanis ļauj Ziedonim kāpt kopmītnēs iekšā pa logu, sataustīt siltas krūtis, iet Operas tualetē un smīkņāt par dzērājdziesmu Pūt, vējiņi!. Viņš ļauj Znotiņam nolasīt eksprezidentes runu viņas balsī, ļaujot ieraudzīt citu stāstu par Vairu Vīķi-Freibergu, Indra Roga Skroderdienās Jāņu naktī uz skatuves izdomā lietu, Viesturs Meikšāns īsti nesaprecina Antiņu un Saulcerīti, un jau ir labāk. Hermaņa govis ar ragiem izgaismo Piena Ceļu un kapu svētkos joprojām fenomenāli pulcējas radi paaudžu paaudzēs. Svin svētkus gariem, un kaimiņu vecmāmiņas sacenšas mazdēlu mašīnu markās un kapa pieminekļu lielumā. Paradoksāli tas rādās, bet vienīgie svētki, kuros tā pa īstam kopā pulcējas visu novadu latvieši, ir bēres un kapu svētki vienā Latvijas daļā. Kāds večuks, atbraucis no Salaspils, ar šņabja pudeli un šokolādes kasti karsto augusta nakti pavada starpstacijā - mazītiņā autobusa pieturā, lai no rīta ar pirmo autobusu mērotu ceļu uz kapiem, kur pusdienlaikā kapu svētki. Nekā cita jau man nav, viņš saka. Un varbūt tikai tur vairs arī ir īstā Latvija - augšā, kur mīt vēl nedzimušie bērni, kur mīt negribētie un mežā plastmasas maisiņos pamestie bērni un sen mirušie vecajie, personības, par ko kāds vienmēr ir bijis drošs. Te uz zemes visa kā ir gana, bet kāds tam visam vairs sakars ar ideāliem - un neviens pat nepamana tos gada laikā noslīkušos jaunos vīriešus un bērnus, un tieši tikpat daudz to, kas paliek uz ceļa autoavārijās. Latvieši laikam ir diži izšķērdīga tauta - it kā mūsu būtu miljoniem, it kā mēs nebūtu atbildīgi ne par tiem, kas pie varas, ne par tiem, kas tajā drīz būs. Netālu no Valmieras pār ceļu skrien stirna. Divi mazi prožektori iegaismojas ceļa malā, es viņu pamanu laikus un bremzēju. Viņa apstājas un skatās žilbinošajos mašīnas lukturos, un šķiet, ka mēs abas saprotam, - vēl ne, vēl nav laiks. Un viņa dodas savās nakts ganībās, es grimstu tālāk miglā, pateicīga Dievam, ka ļāva mums abām nesatikties. Mēness jau ir augstu gaisā, saule turpina pacietīgi līst gar debess malu, un skaidrs, ka pasaulē nekas nemainīsies no viena cilvēka nāves vai dzimšanas. Tikai mūsos pašos.