Ko tev nozīmē būt radošā kontaktā ar Gidonu Krēmeru?
Atrasties nepārtrauktā kontaktā ar vienu no pasaules spilgtākajām personībām nav ikdienišķi. Mēs bieži vien neaizdomājamies, ar ko atrodamies vienā istabā, jo pie cilvēkiem pierod un pierod arī pie Gidona Krēmera, bet varbūt nevajadzētu? Esmu pateicīga, ka man dota iespēja būt viņam blakus, dzirdēt viņu spēlējam un sekot viņa domāšanai.
Vijolnieks sauc Kremerata Baltica par savu ģimeni. Arī jūs?
Jā, mēs esam ģimene. Kaut arī ļoti patstāvīgi, katrs ar savu viedokli. Mūsu starpā sastopamas gan nesaskaņas, gan strīdi, bet tā taču ir katrā ģimenē.
Kas ir Krēmera un jūsu kopīgās «dzīvās muzicēšanas» saknē?
Mēs mūzikai nepieejam vienaldzīgi. Mēs to kopā gribam radīt šeit uz vietas. Mūzika jau nav vainīga, ja tev šodien sāp galva vai neesi izgulējies. Viņš vienmēr ar savu spēli man ir mācījis, ka caur instrumentu ir jārunā, citādi nav vērts. Neviens negrib klausīties kurlmēmu mūziku.
Kas bija visspilgtākais jubilejas turnejā?
Visa turneja bija piesātināta un dzīva. Bez Gidona Krēmera ar mums spēlēja tādi izcili mūziķi kā Marta Argeriča un Sergejs Nakarjakovs. Mēneša laikā tik bieži mainot atrašanās vietu un akustiku, es atkal jūtos no jauna uzlādēta. Tik bieži ceļojot, ir grūti gaidīt brīnumus. Protams, ir pilsētas, kuras iedvesmo, bet man svarīgākas kļuvušas koncertzāles. Bet arī tas nav svarīgākais. Mūsu uzdevums ir likt saprast, ka bez klasiskās mūzikas nevaram elpot. Negribu izklausīties patētiski, bet varbūt šajā gadsimtā mums visiem vajadzētu par to pacīnīties, audzināt publiku. Kā teikusi viena no manām kolēģēm: «Publikai nevajag dot tikai desertus.»
Kremeratā esi salīdzinoši jauniņā. Viegli iejuties kolektīvā?
Arī man liekas, ka tikko esmu atnākusi, lai gan šeit pavadīti jau seši gadi. Nebija viegli, bet palīdzēja kolēģu un Krēmera atbalsts. Klāt nākusi pārliecība un pieredze, kuras pirms sešiem gadiem bija maz.