Bez nosaukuma

Ļoti daudzi no maniem studentiem, kas ir krievi, lieliski zina latviešu valodu un aktīvi interesējas par latviešu kultūru. Tie ļaudis, kas interesējas par kultūras jautājumiem, vēstures liktenīgos datumus un notikumus zina, sliktāk ir ar ļaudīm, kurus kultūra ne pārāk interesē. Pēc manām domām, būtu lietderīgi novirzīt naudu izglītojošām dokumentālām filmām un grāmatām par vēstures notikumiem, arī par barikādēm. Mums ir jārunā par to, kādu cenu esam samaksājuši par brīvību. Diemžēl šajā laikā valsts tam nevēlas veltīt līdzekļus. Es pats barikāžu laikā sagadīšanās pēc atrados Sanktpēterburgā, skatījos notiekošo Rīgā un Viļņā pa televizoru un tobrīd domāju - beidzot padomju vara ir kritusi un ka tam bija jānotiek. Tagad nāk cita paaudze, kas par visu interesējas, politiskais dalījums krievos un latviešos ir aizgājis. Es uzskatu, ja cilvēks dzīvo Latvijā, neatkarīgi no tautības viņam jāpieņem vietējie likumi un kultūra. Par liktenīgajiem datumiem runājot, tomēr jāatzīst, ka kādi 40 procenti no pašiem latviešiem tos ne visus zina, svarīgāka ir izpratne. Piemēram, arī Krievijā jaunatne ne visi zina par gulagu. Pašlaik svarīgāk ir nevis nodibināt vēsturisko taisnību, bet saprast, ko mēs varam darīt, lai šādi notikumi neatkārtotos.